Kristīgās baznīcas vēsture
1. Senās baznīcas vēsture.
2. Klosteri un to nozīme.
3. Krusta kari un to sekas.
4. Baznīca viduslaikos un pirmie protestanti.
5. Pirmā shizma (šķelšanās).
***
Kristīgās baznīcas dibinātājs un tās galva ir Kristus pats – Dievs, kurš ienāca šai pasaulē kā cilvēks, lai c-kiem saprotamā veidā atklātu Sevi. Viņš sūtīja savus mācekļus sludināt un kristīt sākot no Jeruzalemes līdz pasaules galam. Par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu uzskata Vasarsvētkus (Sv.Gara izliešanās svētkus). „Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. ”Kā lasām Bībelē: Pēteris sprediķoja un - „Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 …un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” Pestītājs jau bija teicis, ka Pēteris būs klints, uz kuras tiks uzcelts Viņa nams – baznīca. Vislielākais brīnums ir tas – kā tas var notikt ar vienkāršo, nemācīto veco Pēteri. Kā viņš sevī var nest tik daudz jauna spēka, gudrības un patiesības? Mēs redzam, ka Kristus apustuļi ir tie, caur kuru nespēku Dievs parādās varens.
Pirmās divpadsmit nodaļas Apustuļu darbu grāmatā parāda draudzi kā kristiešu kopu Jeruzalemē. Šīs kopas pirmais vadonis bija Pēteris. ( Mēs satopam Pēteri Jeruzalemē, arī Jafā, Antiohijā. Viņš pārstaigājis arī citas vietas, sludinot Kristus vēsti. Liekas, ka Pēteri pavadījusi arī viņa dzīvesbiedre ). Bet pēc tam, kad Pēteris tiek nogalināts, mēs lasām, ka par draudzes vadītāju kļūst Jēkabs, Kunga brālis (Ap.d. 12:17; 15; 21:18). Jēkabs pārņēmis baznīcas vadību Jeruzalemē un vadīja draudzi apm.30 gadus, līdz savai mocekļa nāvei 62.g. ( Saukts „taisnais” jau tā Kunga dienās. Nedzēra, neēda gaļu, neskuvās, neieziedās, nemazgājās (tāpat kā Jānis Kristītājs), nevalkā vilnas drānas, tikai linu. Gāja viens templī, aizlūdza par tautu, kamēr viņa ceļgali tapa cieti. Bet stingrā ieradumu ievērošana viņu nepasargāja no mocekļa nāves. Par to vēstī Hegezils: Jēkaba priekšzīmei un sludināšanai bija spēcīga misijas ietekme, radās vesela kustība. Farizeji bija iztrūkušies par tautas pievēršanos Jēkabam un viņa sludināšanai. Šie jūdu augstie pārstāvji griežas pie Jēkaba, lai kaut ko darītu un novērstu jūdu pievēršanos Kristum. Viņi lūdz Jēkabu Lieldienu svētkos runāt no paaugstinājuma un brīdināt tautu no Jēzus. Jēkabs turpretim apliecina Jēzu kā Mesiju. Farizeji nogrūž viņu zemē, met ar akmeņiem, sit pa galvu un nosit viņu (ar vāli). Tas notiek 62. gadā.)
Draudze Jeruzalemē bija ļoti aktīva, sludinot Evaņģēliju, un pēc tam, kad Evaņģēlijs bija sasniedzis citas tolaik pazīstamās pasaules vietas, Jeruzalemes draudze kļuva par sava veida kristietības centru (Ap.d. 15). Nedaudz vēlāk ap.Pāvils savos misijas ceļojumos dibināja vēl vairākas draudzes Mazāzijā un Dienvideiropā (Grieķijā, iesp. arī Spānijā) un turpināja aktīvi sludināt līdz 63.g., kad imperatora Nerona (54.- 68.g.) kristiešu vajāšanu laikā aizgāja bojā. (Nerona Biogrāfija. Romas imperators no 54. – 68.gadam. Pēdējais un 5. imperators no Jūliju-Klaudiju dinastijas.
Tika pie troņa tad, kad viņa māte Agripīna nolīga slepkavu Lokustu, kas noindēja iepriekšējo imperatoru Klaudiju ar sēnēm. Lokustai par to tika piespriests nāvessods, taču Nērons to apžēloja, bet Klaudija īsto dēlu Britāniku nogalināja. Viņa valdīšanas laikā Lokusta kļuva par uzticības personu nevēlamu cilvēku likvidēšanā, un atvēra par īpašu skolu indētājiem.
64.gada naktī no 18.uz 19.jūliju uznāca lielais Romas ugunsgrēks, kas nopostīja 10 no 14 Romas kvartāliem. Sagrozīja faktus un uzvēla vainu par Romas nodedzināšanu kristiešiem. Ļaudis gan melsa, ka Romu aizdedzināt pavēlējis pats imperators, lai papriecātos par vareno skatu. Visdrīzāk ugungrēkā nebija vainojami ne Nērons, ne kristieši, bet gan haotiskā apbūve. Izdegušo kvartālu vietā Nērons pavēlēja celt tikai akmens mājas un ar personisku pavēli noteica minimālo attālumu starp tām.
Jaunuzceltajā pilī "Zelta mājā" viņš nodzīvoja tikai 5 mēnešus. 31 gada vecumā viņš izdarīja pašnāvību. Iemesls bija sajukums personīgajās un valsts lietās.
Pēc Nērona nāves izplatījās baumas, ka viņš gan neesot miris, bet gan pievienojies romiešu ienaidniekiem – partiešiem un lielā slepenībā gatavojot atgriešanos Romā partiešu karaspēka galvgalī.)
Kristiešus šajā laikā sāka vajāt par viņu sabiedriskajiem un reliģiskajiem uzskatiem– ugunsgrēks bija tikai viltus iemesls. Tāpat kristieši tika apsūdzēti, jo:
viņi piekopj savus rituālus, nepielūdz ķeizaru kā Dievu. Kad Kristus mācekļi centās nostādīt cilvēkus morāli garīgā ziņā uz kājām, tad daudzi nelietīgi cilvēki kliedza: „šeit atnākuši vispasaules dumpja cēlāji!" Tāds ir kristiešu vajāšanas tiešais iemesls. Kristus taisnīgums ir tik pretējs un atšķirīgs no cilvēku dzīves veida, ka tas izsauc vajāšanas.
Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes - bads, mēris un zemestrīces - ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus.
Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi laužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.
Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. ,, izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.
37 Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;
38 viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. " (Ebr.11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma
Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
1. aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
2. sadedzināja Svētos Rakstus,
3. sagrāva kulta vietas,
4. kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
5. konfiscēja draudžu īpašumus.
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
Saskaroties ar grieķu valodas „pasauli”, kristīgo domāšanu ietekmēja grieķu klasiskā filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis, arī stoicisms). Izpratne par materiālo un garīgo, neredzamo pasauli, par dvēseli un miesu un mūžību kļuva plašāka un dziļāka.
Apustuliskais Tēvu laikmets ietver laiku no ~100~200.gs.vidum. Pirmie helēnisti, kurus dēvē par apustuliskajiem tēviem un kuri darbojās 1.gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā, saskaņā ar Encyclopaedia of Religion and Ethics, nebija pazīstami ar trīsvienīgo ticību. Viņi (Ignācijs, Klements, Herma u.c.) lika savu uzsvaru uz morālismu un viņu uzmanības centrā atradās jauns dzīvesveids. Par Dievu viņi raksta:
Pāri visam ticiet, ka Dievs ir viens, un viņš radījis visu, kas ir.
Tertuliāns (160-220.g.)tiek uzskatīts par Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātāju. Viņa darbos 3. gadsimtā pirmo reizi parādās vārds trinitas – viņš liek pamatus trīsvienības un Kristus divu dabu mācībai. Bez tam, viņš uzsvēra ķermeņa, dvēseles un gara vienību. Tertuliāns arī uzskatīja, ka ārpus kristīgās kopienas nav iespējama pestīšana.
Ap 150 – 250.g. izplatījās gnosticisms, kas bija nekristīga mācība. Tās centrā bija uzskats, ka Kristus ir saviem mācekļiem atstājis slepenas, (ezoteriskas), tikai izredzētajiem pieejamas zināšanas. Gnosticismam raksturīgas trīs pazīmes:
1) īstenība ir sadalīta divās nesavienojamās sfērās – dievišķā sfēra, kas ir laba, un materiālā pasaule, kas ir ļauna;
2) kāds elements, kas nācis no dievišķās sfēras, iekritis materiālajā cilvēkā un tajā ir ieslodzīts;
3) atbrīvošana notiek, ļaujot šim dievišķajam elementam atgriezties augšā, pateicoties slepenām zināšanām par Visuma un cilvēka struktūru.
Sakarā ar straujo kristietības izplatīšanos radās arī citas „maldu mācības”, kuras piedēvēja kristiešiem aplamus uzskatus. Tādu mācību aizstāvis bija, piemēram, kāds Sinopes Markions, kurš ap 140.g. no Melnās jūras krastiem bija nonācis Romā un mācīja, ka Vecās derības(VD) Jahve esot ļauna un velnišķīga dievība, kuru uzvarējis labais Jēzus Dievs. Ebreju VD, kas nāk no Jahves, esot maldu pilna. Markions dibināja savas draudzes un bija ļoti populārs. 144.g. Markionu izslēdza no draudzes. Tomēr Markions bija pirmais, kurš uzskatīja, ka kristiešiem ir vajadzīgi savi raksti. (atšķirībā no ebreju rakstiem), un viņam bija savs noteikts grāmatu saraksts. Lai gan kristīgā baznīca noraidīja Markiona tiešos ieskatus, jautājums par Svēto rakstu „kanona” izveidošanu palika un tā kopš 2.gs. vidus līdz 3.gs. baznīcā norisinājās pārrunas par Jaunās derības (JD) saturu. Sastādot JD, kristīgā draudze ņēma vērā 2 apstākļus – 1.Rakstu apustulisko izcelsmi, t.i. – vai tos ir rakstījuši apustuļi un 2. vai tos lasa draudzes dievkalpojumos.
Ticības apliecību veidošanās.
Kristietībai izplatoties, drīz vien radās divi nopietni jautājumi. 1) kādas prasības būtu izvirzāmas c-kiem, kuri grib kļūt par draudzes locekļiem. Draudzē uzņēma tiki kristītus c-kus, bet, lai kristītu, tos vajadzēja sagatavot, apmācīt un tiem bija jāparāda zināma gatavība. 2) ko tad kristieši īsti uzskata par savu mācību.
Šādos apstākļos radās t.s. „ticības apliecības ” (TA) – lakoniski kristietības kopsavilkumi. Tās bija kristietības simbols, kas atspoguļo pareizo mācību, un likums, kurš jāzina visiem kristiešiem. Kristīgai baznīcai ir pavisam 3 šādas apliecības – Apustuļu TA, ko arī Ikšķiles draudzē skaitām katrā dievkalpojumā pēc sprediķa, Nīkajas TA, kura pieņemta 325.g. pirmajā ekumēniskajā koncilā. 3. TA ir saistīta ar ievērojamu baznīctēvu Atanasiju (296 - 373) un pievērš lielu uzmanību pašai Kristus personai – viņa divām dabām – cilvēciskajai un dievišķajai.
Pie ievērojamākajiem šī laika teologiem jeb baznīctēviem ir minami –
Aleksandrijas Klements (apm. 150-215), Kartāgas Tertuliāns (160-220), Efesas Atanasijs (296-373), Tagastes Sv.Augustīns (354-430) un Aleksandrijas Origēns (180 - 253), kurš viens no pirmajiem izvirzīja jautājumu par Trīsvienību un runā par katras trīsvienības personas būtību, tāpat ieved jēdzienu par Kristu – Dievcilvēks. (Jāsaprot tas, ka šīs idejas nāca no rūpīgām rakstu studijām, nevis tika „izfantazētas.”)
Ap 200 – 300.g. izveidojās 3 baznīcas ticības formas:
1. JD kanons,
2. Credo – Ticības apliecības,
3. Bīskapa amata sukcesija – pārmantojamība.
4. Tāpat arī skaidri iezīmēta robeža starp patieso mācību un maldu mācībām.
***
Kristiešu vajāšanas turpinājās līdz 4.gs. sākumam, l;idz Imperators Konstantīns Lielais iekaroja lielāko daļu Bizantijas. Viņš saskata, ka kristiešu dzīvesveids, kas balstās noteiktās morālās vērtībās, ir stabilāki par citu reliģiju uzskatiem un izpausmes formām. 311.g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. 321.g. par svinamu dienu tiek pasludināta svētdiena un pavēlēts lietot krusta zīmi kā oficiālo simbolu visās valsts iestādēs. Kristīgo ticību pasludina par vienīgo valsts reliģiju. (Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši. 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Juridiski to pierādīja 380.g. Teodosija I edikts. Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.)
330.g. Konstantīns Lielais Romas impērijas galvaspilsētu pārceļ uz Konstantinopoli. Ar to tā arī teoloģiskā ziņā sāk atšķirties no Romas.
Ar K.L. saistās daudzu jaunu baznīcu celtniecība. Viņa sieva Helēna uzsāk svētceļojumus. Tomēr vissvarīgākais K.L. pasākums bija 325.g. sasauktais Nīkajas koncils, kura mērķis – vienotība baznīcā. Piedalās 340 bīskapi, no kuriem 1/3 konfesori (tikuši vajāti, cietuši ticības dēļ, taču nav padevušies un izdzīvojuši).
Koncils pieņēma šādus vienprātīgus uzskatus, kā izprast SVR :
1. Tēvs un Dēls ir vienādi būtībā.
2. Ielikti pamati Nīkajas TA – „Trešajā dienā augšāmcēlies un uzņemts Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.”, „Sv. Gars iziet no Tēva un Dēla.”
Jautājums par Kristus 2 dabām paliek vēl nenoskaidrots.
( Turpinot par baznīctēviem, jāpiemin: Hieronīms, kristīgais domātājs, kurš tulko Bībeli latīņu valodā (Vulgāta). Tāpat jāpiemin Sv.Augustīns, (354-430) kurš spēcīgi ietekmēja teoloģisko domu līdz pat mūsdienām. Kā ievērojamākie darbi minami: Confessiones „Atzīšanās” (Latvijā izdots 2008,g. latviešu un latīņu paralēlteksts.), „Par Trīsvienību”, De civitate Dei „Par Dieva pilsētu” u.c. Daudzi protestanti, īpaši kalvinisti, uzskata viņa teoloģiskos uzskatus par pamatu protestantismam. Augustīna domāšana ir vērsta uz Dievu, kurā viņš rod mieru. Tāpat viņš nodarbojas ar filozofiju, kas palīdz izstrādāt un precizēt krist. mācības uzskatus, lai varētu tos aizsargāt no maldiem. Daudz devis tādu jautājumu izpratnē kas ir Dievs, Kristus, Trīsvienība, gribas brīvība, dvēsele un ķermenis, kristīgā mīlestība. Viņš ticības atziņas stāda augstāk par zinātni.
Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) (dzimis ap 1225. gadu, miris 1274. gada 7. martā) - Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir Summa Theologica. Piecu gadu vecumā viņu nodod Monte Kazino klosterī, kurā tiek atstāts līdz 13 gadu vecumam. No 1239. - 1243. gadam mācījās Neapoles universitātē, un 19. gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu klosterī. Vecāki neatbalstīja šādu lēmumu un pēc vairākkārtējiem meklējumiem aizveda dēlu uz Monte San Džovanni cietoksni, kurā viņš mitinājās divus gadus. Tajā laikā Akvīnas Toms mācījās Pētera Lombarda Sentences un iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem Rakstiem. 1245. gadā vecāki viņam beidzot atļauj atgriezties savā ordenī. Priekšniecība Tomu nosūtīja uz Parīzi, kur viņš mācījāsAlberta Lielā vadībā. Alberts Lielais par viņu izteicās: “Mēs saucām brāli Tomu par mēmo vērsi, bet es jums saku, ka vienu dienu viņu klausīs visa pasaule.” Dzīvojot Parīzē, Akvīnas Toms izskaidroja Svētos Rakstus un Pētera Lombarda Liber sententiarum, uzrakstīja komentārus par Jesajas grāmatu un svētā Mateja Evaņģēliju un par Liber sententiarum. No 1259. — 1268. gadam viņš uzturējās Itālijā, un kādu laiku darbojās pāvesta galmā. Ap 1266. gadu viņš sāka rakstīt Summa Theologica, kurš tā arī paliek nepabeigts. 1269. gadā Akvīnas Toms atgriezās Parīzē. Svētais Ludvigs IX viņu vērtēja tik augstu, ka svarīgākos valsts jautājumus viņš vienmēr centās apspriest ar Akvīnas Tomu. Pāvests Gregors X pavēlēja viņam ierasties uz Otro Lionas Koncilu, kurā sprieda par Katoļu un Pareizticīgo baznīcu apvienošanos un gribēja, lai viņš tur izskaidrotu grieķu baznīcas maldus. Ceļā uz turieni Akvīnas Toms saslima un viņu ievietoja Fossa Nuovas Cisterciešu klosterī. Divas dienas vēlāk, 7. marta rītā Akvīnas Toms mirst. Pāvests Jānis XXII 1325. gadā viņu izsludināja par svēto. 1567. gadā pāvests Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktora godā, un 1880. gadā pāvests Leons XIII izsludināja viņu par universitāšu un augstskolu aizbildni. Katoļu Baznīcā viņš vēl tiek dēvēts par Doctor angelicus — eņģelisko mācītāju.
Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā — dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu — garīgās un materiālās — iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Pēc Akvīnas Toma pārliecības, pasaule ir radīta — un tā ir laba.
Klosteri
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēkas komplekss, kuriem ir vienoti statūti. Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan pašas Dieva lūgšanas vietas. Bieži vien klosteros dzīvo reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlas norobežojas no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam.
Pirmo klosteru dibinātāji ir Eisēbijs un Pahomijs. Pahomijs pēc atbrīvošanas no armijas pieņēma kristības sakramentu un kļuva par vientuļnieku – eremītu. 320.gadā viņš nodibināja Tabenisa klosteri pie Nīlas.
Leģenda stāsta, ka lasot malku viņam pēkšņi parādījies eņģelis, kurš pavēlēja viņam nodibināt šo klosteri. Pahomijs saviem mūkiem kā ikdienas pienākumu pieprasīja lūgties, būt paklausīgiem un strādāt. 286.g. izstrādā regulu, kas paredz : 1. Pilnīgu atteikšanos no īpašuma, 2. Pakļaušanos klostera priekšniekam, 3. Darbs ar savām rokām. Nomirstot viņš kā savu mūža darbu atstāja deviņus nodibinātus vīriešu klosterus un divus sieviešu klosterus. Viņš nomira 347.gada 14.maijā.
Galma bīskaps Cēzarejas Eisebijs apoloģētiskā sacerējumā «Evaņģēliskais norādījums» (ap 323. gadu) pasludināja, ka baznīca noteikusi divus dažādus uzvedības noteikumus diviem dažādiem dzīves tipiem: vienu — tiem, kas tiecas pēc augstākiem reliģiskiem tikumiem (šķīstība, celibāta izvēle, atteikšanās no bagātības, neieinteresētība jebkādā sociālo apstākļu uzlabošanā, pilnīga dzīves veltīšana dieva kalpībai), un otru — tiem, kuri paliek ikdienas dzīves ieražu līmenī (ģimenes saites, bērnu dzemdēšana, civilo un militāro pienākumu izpilde, tiekšanās pēc materiāliem labumiem).
Rietumos klosteru kustību aizsāk Benedikts (480.g.) Itālijā. Tā regula bija šāda:
1. 8 kopīgas lūgšanas diennaktī
2. 6 stundu fizisks darbs
3. Laiks privātai lūgšanai
4. Brīvais laiks lasīšanai
5. Nedēļas laikā jāizlasa visi psalmi.
Dzīve VL klosterī nav viegla, jo jāievēro šķīstība, pazemība, paklausība, daudzās lūgšanas (arī naktīs), studijas, garīgs un fizisks darbs, dzīve bez komforta. 2. Ēdienreizes (gavēnī - 1), jāguļ, nenovelkot mūka tērpu, mazgājas 2-5 reizes gadā. Dzīves ilgums 30-40.g.
Šai laikā veidojas arī breviārs – katoļu prieteru rokasgrāmata. Mūki ir Viduslaiku (VL) garīgā elite, viņi prot lasīt, atšķirībā no lielākās tautas daļas. (Par nabago ļaužu evaņģēliju viduslaikos mēdza dēvēt svētbildes baznīcā, jo lasītprasme (turklāt latīniski) to laiku Eiropā bija tikai pārtikušu aristokrātu (turklāt ne visu), garīdzniecības un mūku priekšrocība. Savukārt vizuālā māksla kalpoja vienam mērķim – padarīt Bībeles stāstus pieejamus it visiem. Īpašs gadījums šajā kontekstā ir no Bizantijas laikiem saglabātā Austrumu baznīcas tradīcija – ikonu glezniecība ar saviem stingri noteiktajiem kanoniem, kurus drīkst vienīgi kopēt, ne papildināt, modernizēt vai kā citādi "uzlabot". Tur katram elementam – krāsai, figūrām un to izvietojumam, fonam, attēlotajiem priekšmetiem un simboliem – ir sava nozīme, un to iespējams nodot tālāk, tikai pēc iespējas precīzāk kopējot jau esošu ikonu. Turklāt mākslinieks ir anonīms, jo pastāv uzskats, ka ne jau viņa rokas darinājušas svētbildi – viņš vienkārši izpildījis Dieva gribu, un līdz ar to autora vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pareizticīgo baznīcā šī tradīcija dzīvo arī tagad, 21. gs. sākumā,)
Benediktiešu mūki izgudro mehānisko pulksteni, ievieš ūdens caurules, kanalizāciju, tāpat ievieš jauninājumus mežu „līšanā”, purvu nosusināšanā, tiltu būvē utt. Tāpat klosteros vāca mākslas priekšmetus, grāmatas, tulkoja tehniskus rakstus, kā arī sarakstīja paši. No 12.gs. būvēja ūdens un vēja dzirnavas. Var teikt, ka neskatoties uz klostera dzīves nosacījumiem, benediktiešu mūki bija pirmie racionāli tehniski domājošie c-ki. Šie izgudrojumi izgāja ārpus klosteru sienām. Mūki arī sludināja Dieva vārdu, kopa slimos, daudz strādāja. Var pat teikt, ka klosteri bija pārtikuši, taču dzīvoja ļoti askētiski. Klosteros varēja patverties arī no laupītājiem vai karavīriem bēgošie zemnieki, tāpat arī no bada nāves.
Asīzes Francisks (1182 - 1226) Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā Itālijā Asīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej ,Franci, un uzcel no jauna manu namu,jo tas draud sabrukt”[9], pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes.[10] Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.
§ Viņam pievienojas sekotāji, pārtiek no ubagošanas. Francisks ir liels mistiķis, 1214.g. arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē 1224. gadā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, (tādas pašas brūces kā Kristum pēc krustā sišanas.) Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās,vienojusi ar Kristu.
Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Grigorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju[16] un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanu Svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.
Domonikāņi
Klosteri dibina Svētais Dominiks (ap 1170-1221) ir dzimis cienījamā Kastīlijas (Spānijā) pilsoņu ģimenē. 14 gadu vecumā Dominiks iestājas Valensijas augstskolā, kur studē teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīves veidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem un Svēto Rakstu skaidrojumiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīves veidu.
Apzinādamies, ka tautai ir nepieciešami svēti priesteri un ticības patiesību izskaidrošana, Dominiks dibina Sprediķotāju ordeni, kas parasti tiek dēvēts sava dibinātāja vārdā. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Pats Dominiks izstrādā sava ordeņa regulu. 1216. gadā pāvests Honorijs III dod Baznīcas svētību tā dibināšanai. Dominiks daudz ceļo, atvērdams jaunus klosterus. Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs,. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
Tāpat sludina Krusta karus, ir labs diplomāts. Pēc pāvesta aicinājuma savāc personālu inkvizīcijai. No vārdiem Domini – canus dabū iesauku „Dieva suņi”.
Pašlaik Mums ir trīs Baltijas valstis, kurās kopā ir trīs klosteri – Tallinā, Liepājā un Viļņā.
Tāpat VL bija arī bruņinieku klosteri.
Kārļa Lielā laikā sākās cīņa pret ķeceriem – katariem. Katari uzskatīja, ka laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, bet gan Sātana veidojums. Tikai cilvēka dvēselei ir dievišķa izcelsme. Tātad arī visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Kataru izpratnē arī Roma ar savu pāvestu bija Sātana ieliknis Vatikāna izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un agresijas dēļ šis uzskats tikai guva dziļāku apstiprinājumu. Arī cita garīdzniecība neatpalika no vadoņa un sākās vispārēja deģenerācija. Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas.
VL krīzēs vainoja ķecerus, raganas, - tie bija jāiznīcina. Līdz 18.gs. sākuma tika sadedzināti ~100.000 c-ki, galvenokārt sievietes. Laika gaitā radās vienlīdzība starp raganu un sievieti. Teoloģija mācīja, ka sieviete jau kopš Ievas grēkā krišanas ir mazāk spējīga pretoties velnam. Prāvu sākumā, kad tika izšķirtas ķeceru un raganu tiesas, šajās tiesās nogalināja arī vīriešus, bet tas nebija ilglaicīgi. Vēlākos laikos bija 85% sieviešu, kas tika notiesātas. Liela daļa bija vecas sievietes, jo raganu medniekiem bija mazāka pretestība. Šīs sievietes, kuras notiesāja, bieži vien bija vienmuļas un nabadzīgas, un knapi varēja sev nodrošināt iztiku. 1630. gadā raganu prāvas sasniedz kulmināciju. Gadu gaitās prāvās piedalījās arī jaunavas. Vicburgā 1629. gadā katrs ceturtais upuris bija meitene, kurai bija tikai 14 gadu. Apdraudētas bija arī vecmātes. Vecmāšu sodīšana beidzās ar to, ka Ķelnē vairs nebija nevienas vecmātes. Valdīja uzskats, ka vecmātes sadarbojas ar sātanu, jo tās visvieglāk ar sagādāt raganu ziedes, kas iegūtas no jaundzimušiem un nekristītiem bērniem. Inkvizitoriem bija jānodrošina, lai sārti neatdzistu. Bija dažas vietas, kur nebija nevienas sievietes, jo visas bija jau sadedzinātas.
Tieši viduslaikos raganu vajāšanas procesos, aizgāja nebūtībā un nezināšanā daudzas jau antīkajā pasaulē pazīstamas receptes, ārstniecības metodes, dziedniecības paņēmieni, jo sievietes baidoties no inkvizīciju tiesām, baidījās pārņem zināšanas no savām priekštecēm.
KRUSTA KARI
1. Senās baznīcas vēsture.
2. Klosteri un to nozīme.
3. Krusta kari un to sekas.
4. Baznīca viduslaikos un pirmie protestanti.
5. Pirmā shizma (šķelšanās).
***
Kristīgās baznīcas dibinātājs un tās galva ir Kristus pats – Dievs, kurš ienāca šai pasaulē kā cilvēks, lai c-kiem saprotamā veidā atklātu Sevi. Viņš sūtīja savus mācekļus sludināt un kristīt sākot no Jeruzalemes līdz pasaules galam. Par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu uzskata Vasarsvētkus (Sv.Gara izliešanās svētkus). „Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. ”Kā lasām Bībelē: Pēteris sprediķoja un - „Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 …un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” Pestītājs jau bija teicis, ka Pēteris būs klints, uz kuras tiks uzcelts Viņa nams – baznīca. Vislielākais brīnums ir tas – kā tas var notikt ar vienkāršo, nemācīto veco Pēteri. Kā viņš sevī var nest tik daudz jauna spēka, gudrības un patiesības? Mēs redzam, ka Kristus apustuļi ir tie, caur kuru nespēku Dievs parādās varens.
Pirmās divpadsmit nodaļas Apustuļu darbu grāmatā parāda draudzi kā kristiešu kopu Jeruzalemē. Šīs kopas pirmais vadonis bija Pēteris. ( Mēs satopam Pēteri Jeruzalemē, arī Jafā, Antiohijā. Viņš pārstaigājis arī citas vietas, sludinot Kristus vēsti. Liekas, ka Pēteri pavadījusi arī viņa dzīvesbiedre ). Bet pēc tam, kad Pēteris tiek nogalināts, mēs lasām, ka par draudzes vadītāju kļūst Jēkabs, Kunga brālis (Ap.d. 12:17; 15; 21:18). Jēkabs pārņēmis baznīcas vadību Jeruzalemē un vadīja draudzi apm.30 gadus, līdz savai mocekļa nāvei 62.g. ( Saukts „taisnais” jau tā Kunga dienās. Nedzēra, neēda gaļu, neskuvās, neieziedās, nemazgājās (tāpat kā Jānis Kristītājs), nevalkā vilnas drānas, tikai linu. Gāja viens templī, aizlūdza par tautu, kamēr viņa ceļgali tapa cieti. Bet stingrā ieradumu ievērošana viņu nepasargāja no mocekļa nāves. Par to vēstī Hegezils: Jēkaba priekšzīmei un sludināšanai bija spēcīga misijas ietekme, radās vesela kustība. Farizeji bija iztrūkušies par tautas pievēršanos Jēkabam un viņa sludināšanai. Šie jūdu augstie pārstāvji griežas pie Jēkaba, lai kaut ko darītu un novērstu jūdu pievēršanos Kristum. Viņi lūdz Jēkabu Lieldienu svētkos runāt no paaugstinājuma un brīdināt tautu no Jēzus. Jēkabs turpretim apliecina Jēzu kā Mesiju. Farizeji nogrūž viņu zemē, met ar akmeņiem, sit pa galvu un nosit viņu (ar vāli). Tas notiek 62. gadā.)
Draudze Jeruzalemē bija ļoti aktīva, sludinot Evaņģēliju, un pēc tam, kad Evaņģēlijs bija sasniedzis citas tolaik pazīstamās pasaules vietas, Jeruzalemes draudze kļuva par sava veida kristietības centru (Ap.d. 15). Nedaudz vēlāk ap.Pāvils savos misijas ceļojumos dibināja vēl vairākas draudzes Mazāzijā un Dienvideiropā (Grieķijā, iesp. arī Spānijā) un turpināja aktīvi sludināt līdz 63.g., kad imperatora Nerona (54.- 68.g.) kristiešu vajāšanu laikā aizgāja bojā. (Nerona Biogrāfija. Romas imperators no 54. – 68.gadam. Pēdējais un 5. imperators no Jūliju-Klaudiju dinastijas.
Tika pie troņa tad, kad viņa māte Agripīna nolīga slepkavu Lokustu, kas noindēja iepriekšējo imperatoru Klaudiju ar sēnēm. Lokustai par to tika piespriests nāvessods, taču Nērons to apžēloja, bet Klaudija īsto dēlu Britāniku nogalināja. Viņa valdīšanas laikā Lokusta kļuva par uzticības personu nevēlamu cilvēku likvidēšanā, un atvēra par īpašu skolu indētājiem.
64.gada naktī no 18.uz 19.jūliju uznāca lielais Romas ugunsgrēks, kas nopostīja 10 no 14 Romas kvartāliem. Sagrozīja faktus un uzvēla vainu par Romas nodedzināšanu kristiešiem. Ļaudis gan melsa, ka Romu aizdedzināt pavēlējis pats imperators, lai papriecātos par vareno skatu. Visdrīzāk ugungrēkā nebija vainojami ne Nērons, ne kristieši, bet gan haotiskā apbūve. Izdegušo kvartālu vietā Nērons pavēlēja celt tikai akmens mājas un ar personisku pavēli noteica minimālo attālumu starp tām.
Jaunuzceltajā pilī "Zelta mājā" viņš nodzīvoja tikai 5 mēnešus. 31 gada vecumā viņš izdarīja pašnāvību. Iemesls bija sajukums personīgajās un valsts lietās.
Pēc Nērona nāves izplatījās baumas, ka viņš gan neesot miris, bet gan pievienojies romiešu ienaidniekiem – partiešiem un lielā slepenībā gatavojot atgriešanos Romā partiešu karaspēka galvgalī.)
Kristiešus šajā laikā sāka vajāt par viņu sabiedriskajiem un reliģiskajiem uzskatiem– ugunsgrēks bija tikai viltus iemesls. Tāpat kristieši tika apsūdzēti, jo:
viņi piekopj savus rituālus, nepielūdz ķeizaru kā Dievu. Kad Kristus mācekļi centās nostādīt cilvēkus morāli garīgā ziņā uz kājām, tad daudzi nelietīgi cilvēki kliedza: „šeit atnākuši vispasaules dumpja cēlāji!" Tāds ir kristiešu vajāšanas tiešais iemesls. Kristus taisnīgums ir tik pretējs un atšķirīgs no cilvēku dzīves veida, ka tas izsauc vajāšanas.
Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes - bads, mēris un zemestrīces - ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus.
Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi laužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.
Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. ,, izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.
37 Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;
38 viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. " (Ebr.11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma
Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
1. aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
2. sadedzināja Svētos Rakstus,
3. sagrāva kulta vietas,
4. kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
5. konfiscēja draudžu īpašumus.
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
Saskaroties ar grieķu valodas „pasauli”, kristīgo domāšanu ietekmēja grieķu klasiskā filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis, arī stoicisms). Izpratne par materiālo un garīgo, neredzamo pasauli, par dvēseli un miesu un mūžību kļuva plašāka un dziļāka.
Apustuliskais Tēvu laikmets ietver laiku no ~100~200.gs.vidum. Pirmie helēnisti, kurus dēvē par apustuliskajiem tēviem un kuri darbojās 1.gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā, saskaņā ar Encyclopaedia of Religion and Ethics, nebija pazīstami ar trīsvienīgo ticību. Viņi (Ignācijs, Klements, Herma u.c.) lika savu uzsvaru uz morālismu un viņu uzmanības centrā atradās jauns dzīvesveids. Par Dievu viņi raksta:
Pāri visam ticiet, ka Dievs ir viens, un viņš radījis visu, kas ir.
Tertuliāns (160-220.g.)tiek uzskatīts par Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātāju. Viņa darbos 3. gadsimtā pirmo reizi parādās vārds trinitas – viņš liek pamatus trīsvienības un Kristus divu dabu mācībai. Bez tam, viņš uzsvēra ķermeņa, dvēseles un gara vienību. Tertuliāns arī uzskatīja, ka ārpus kristīgās kopienas nav iespējama pestīšana.
Ap 150 – 250.g. izplatījās gnosticisms, kas bija nekristīga mācība. Tās centrā bija uzskats, ka Kristus ir saviem mācekļiem atstājis slepenas, (ezoteriskas), tikai izredzētajiem pieejamas zināšanas. Gnosticismam raksturīgas trīs pazīmes:
1) īstenība ir sadalīta divās nesavienojamās sfērās – dievišķā sfēra, kas ir laba, un materiālā pasaule, kas ir ļauna;
2) kāds elements, kas nācis no dievišķās sfēras, iekritis materiālajā cilvēkā un tajā ir ieslodzīts;
3) atbrīvošana notiek, ļaujot šim dievišķajam elementam atgriezties augšā, pateicoties slepenām zināšanām par Visuma un cilvēka struktūru.
Sakarā ar straujo kristietības izplatīšanos radās arī citas „maldu mācības”, kuras piedēvēja kristiešiem aplamus uzskatus. Tādu mācību aizstāvis bija, piemēram, kāds Sinopes Markions, kurš ap 140.g. no Melnās jūras krastiem bija nonācis Romā un mācīja, ka Vecās derības(VD) Jahve esot ļauna un velnišķīga dievība, kuru uzvarējis labais Jēzus Dievs. Ebreju VD, kas nāk no Jahves, esot maldu pilna. Markions dibināja savas draudzes un bija ļoti populārs. 144.g. Markionu izslēdza no draudzes. Tomēr Markions bija pirmais, kurš uzskatīja, ka kristiešiem ir vajadzīgi savi raksti. (atšķirībā no ebreju rakstiem), un viņam bija savs noteikts grāmatu saraksts. Lai gan kristīgā baznīca noraidīja Markiona tiešos ieskatus, jautājums par Svēto rakstu „kanona” izveidošanu palika un tā kopš 2.gs. vidus līdz 3.gs. baznīcā norisinājās pārrunas par Jaunās derības (JD) saturu. Sastādot JD, kristīgā draudze ņēma vērā 2 apstākļus – 1.Rakstu apustulisko izcelsmi, t.i. – vai tos ir rakstījuši apustuļi un 2. vai tos lasa draudzes dievkalpojumos.
Ticības apliecību veidošanās.
Kristietībai izplatoties, drīz vien radās divi nopietni jautājumi. 1) kādas prasības būtu izvirzāmas c-kiem, kuri grib kļūt par draudzes locekļiem. Draudzē uzņēma tiki kristītus c-kus, bet, lai kristītu, tos vajadzēja sagatavot, apmācīt un tiem bija jāparāda zināma gatavība. 2) ko tad kristieši īsti uzskata par savu mācību.
Šādos apstākļos radās t.s. „ticības apliecības ” (TA) – lakoniski kristietības kopsavilkumi. Tās bija kristietības simbols, kas atspoguļo pareizo mācību, un likums, kurš jāzina visiem kristiešiem. Kristīgai baznīcai ir pavisam 3 šādas apliecības – Apustuļu TA, ko arī Ikšķiles draudzē skaitām katrā dievkalpojumā pēc sprediķa, Nīkajas TA, kura pieņemta 325.g. pirmajā ekumēniskajā koncilā. 3. TA ir saistīta ar ievērojamu baznīctēvu Atanasiju (296 - 373) un pievērš lielu uzmanību pašai Kristus personai – viņa divām dabām – cilvēciskajai un dievišķajai.
Pie ievērojamākajiem šī laika teologiem jeb baznīctēviem ir minami –
Aleksandrijas Klements (apm. 150-215), Kartāgas Tertuliāns (160-220), Efesas Atanasijs (296-373), Tagastes Sv.Augustīns (354-430) un Aleksandrijas Origēns (180 - 253), kurš viens no pirmajiem izvirzīja jautājumu par Trīsvienību un runā par katras trīsvienības personas būtību, tāpat ieved jēdzienu par Kristu – Dievcilvēks. (Jāsaprot tas, ka šīs idejas nāca no rūpīgām rakstu studijām, nevis tika „izfantazētas.”)
Ap 200 – 300.g. izveidojās 3 baznīcas ticības formas:
1. JD kanons,
2. Credo – Ticības apliecības,
3. Bīskapa amata sukcesija – pārmantojamība.
4. Tāpat arī skaidri iezīmēta robeža starp patieso mācību un maldu mācībām.
***
Kristiešu vajāšanas turpinājās līdz 4.gs. sākumam, l;idz Imperators Konstantīns Lielais iekaroja lielāko daļu Bizantijas. Viņš saskata, ka kristiešu dzīvesveids, kas balstās noteiktās morālās vērtībās, ir stabilāki par citu reliģiju uzskatiem un izpausmes formām. 311.g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. 321.g. par svinamu dienu tiek pasludināta svētdiena un pavēlēts lietot krusta zīmi kā oficiālo simbolu visās valsts iestādēs. Kristīgo ticību pasludina par vienīgo valsts reliģiju. (Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši. 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Juridiski to pierādīja 380.g. Teodosija I edikts. Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.)
330.g. Konstantīns Lielais Romas impērijas galvaspilsētu pārceļ uz Konstantinopoli. Ar to tā arī teoloģiskā ziņā sāk atšķirties no Romas.
Ar K.L. saistās daudzu jaunu baznīcu celtniecība. Viņa sieva Helēna uzsāk svētceļojumus. Tomēr vissvarīgākais K.L. pasākums bija 325.g. sasauktais Nīkajas koncils, kura mērķis – vienotība baznīcā. Piedalās 340 bīskapi, no kuriem 1/3 konfesori (tikuši vajāti, cietuši ticības dēļ, taču nav padevušies un izdzīvojuši).
Koncils pieņēma šādus vienprātīgus uzskatus, kā izprast SVR :
1. Tēvs un Dēls ir vienādi būtībā.
2. Ielikti pamati Nīkajas TA – „Trešajā dienā augšāmcēlies un uzņemts Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.”, „Sv. Gars iziet no Tēva un Dēla.”
Jautājums par Kristus 2 dabām paliek vēl nenoskaidrots.
( Turpinot par baznīctēviem, jāpiemin: Hieronīms, kristīgais domātājs, kurš tulko Bībeli latīņu valodā (Vulgāta). Tāpat jāpiemin Sv.Augustīns, (354-430) kurš spēcīgi ietekmēja teoloģisko domu līdz pat mūsdienām. Kā ievērojamākie darbi minami: Confessiones „Atzīšanās” (Latvijā izdots 2008,g. latviešu un latīņu paralēlteksts.), „Par Trīsvienību”, De civitate Dei „Par Dieva pilsētu” u.c. Daudzi protestanti, īpaši kalvinisti, uzskata viņa teoloģiskos uzskatus par pamatu protestantismam. Augustīna domāšana ir vērsta uz Dievu, kurā viņš rod mieru. Tāpat viņš nodarbojas ar filozofiju, kas palīdz izstrādāt un precizēt krist. mācības uzskatus, lai varētu tos aizsargāt no maldiem. Daudz devis tādu jautājumu izpratnē kas ir Dievs, Kristus, Trīsvienība, gribas brīvība, dvēsele un ķermenis, kristīgā mīlestība. Viņš ticības atziņas stāda augstāk par zinātni.
Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) (dzimis ap 1225. gadu, miris 1274. gada 7. martā) - Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir Summa Theologica. Piecu gadu vecumā viņu nodod Monte Kazino klosterī, kurā tiek atstāts līdz 13 gadu vecumam. No 1239. - 1243. gadam mācījās Neapoles universitātē, un 19. gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu klosterī. Vecāki neatbalstīja šādu lēmumu un pēc vairākkārtējiem meklējumiem aizveda dēlu uz Monte San Džovanni cietoksni, kurā viņš mitinājās divus gadus. Tajā laikā Akvīnas Toms mācījās Pētera Lombarda Sentences un iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem Rakstiem. 1245. gadā vecāki viņam beidzot atļauj atgriezties savā ordenī. Priekšniecība Tomu nosūtīja uz Parīzi, kur viņš mācījāsAlberta Lielā vadībā. Alberts Lielais par viņu izteicās: “Mēs saucām brāli Tomu par mēmo vērsi, bet es jums saku, ka vienu dienu viņu klausīs visa pasaule.” Dzīvojot Parīzē, Akvīnas Toms izskaidroja Svētos Rakstus un Pētera Lombarda Liber sententiarum, uzrakstīja komentārus par Jesajas grāmatu un svētā Mateja Evaņģēliju un par Liber sententiarum. No 1259. — 1268. gadam viņš uzturējās Itālijā, un kādu laiku darbojās pāvesta galmā. Ap 1266. gadu viņš sāka rakstīt Summa Theologica, kurš tā arī paliek nepabeigts. 1269. gadā Akvīnas Toms atgriezās Parīzē. Svētais Ludvigs IX viņu vērtēja tik augstu, ka svarīgākos valsts jautājumus viņš vienmēr centās apspriest ar Akvīnas Tomu. Pāvests Gregors X pavēlēja viņam ierasties uz Otro Lionas Koncilu, kurā sprieda par Katoļu un Pareizticīgo baznīcu apvienošanos un gribēja, lai viņš tur izskaidrotu grieķu baznīcas maldus. Ceļā uz turieni Akvīnas Toms saslima un viņu ievietoja Fossa Nuovas Cisterciešu klosterī. Divas dienas vēlāk, 7. marta rītā Akvīnas Toms mirst. Pāvests Jānis XXII 1325. gadā viņu izsludināja par svēto. 1567. gadā pāvests Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktora godā, un 1880. gadā pāvests Leons XIII izsludināja viņu par universitāšu un augstskolu aizbildni. Katoļu Baznīcā viņš vēl tiek dēvēts par Doctor angelicus — eņģelisko mācītāju.
Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā — dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu — garīgās un materiālās — iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Pēc Akvīnas Toma pārliecības, pasaule ir radīta — un tā ir laba.
Klosteri
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēkas komplekss, kuriem ir vienoti statūti. Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan pašas Dieva lūgšanas vietas. Bieži vien klosteros dzīvo reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlas norobežojas no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam.
Pirmo klosteru dibinātāji ir Eisēbijs un Pahomijs. Pahomijs pēc atbrīvošanas no armijas pieņēma kristības sakramentu un kļuva par vientuļnieku – eremītu. 320.gadā viņš nodibināja Tabenisa klosteri pie Nīlas.
Leģenda stāsta, ka lasot malku viņam pēkšņi parādījies eņģelis, kurš pavēlēja viņam nodibināt šo klosteri. Pahomijs saviem mūkiem kā ikdienas pienākumu pieprasīja lūgties, būt paklausīgiem un strādāt. 286.g. izstrādā regulu, kas paredz : 1. Pilnīgu atteikšanos no īpašuma, 2. Pakļaušanos klostera priekšniekam, 3. Darbs ar savām rokām. Nomirstot viņš kā savu mūža darbu atstāja deviņus nodibinātus vīriešu klosterus un divus sieviešu klosterus. Viņš nomira 347.gada 14.maijā.
Galma bīskaps Cēzarejas Eisebijs apoloģētiskā sacerējumā «Evaņģēliskais norādījums» (ap 323. gadu) pasludināja, ka baznīca noteikusi divus dažādus uzvedības noteikumus diviem dažādiem dzīves tipiem: vienu — tiem, kas tiecas pēc augstākiem reliģiskiem tikumiem (šķīstība, celibāta izvēle, atteikšanās no bagātības, neieinteresētība jebkādā sociālo apstākļu uzlabošanā, pilnīga dzīves veltīšana dieva kalpībai), un otru — tiem, kuri paliek ikdienas dzīves ieražu līmenī (ģimenes saites, bērnu dzemdēšana, civilo un militāro pienākumu izpilde, tiekšanās pēc materiāliem labumiem).
Rietumos klosteru kustību aizsāk Benedikts (480.g.) Itālijā. Tā regula bija šāda:
1. 8 kopīgas lūgšanas diennaktī
2. 6 stundu fizisks darbs
3. Laiks privātai lūgšanai
4. Brīvais laiks lasīšanai
5. Nedēļas laikā jāizlasa visi psalmi.
Dzīve VL klosterī nav viegla, jo jāievēro šķīstība, pazemība, paklausība, daudzās lūgšanas (arī naktīs), studijas, garīgs un fizisks darbs, dzīve bez komforta. 2. Ēdienreizes (gavēnī - 1), jāguļ, nenovelkot mūka tērpu, mazgājas 2-5 reizes gadā. Dzīves ilgums 30-40.g.
Šai laikā veidojas arī breviārs – katoļu prieteru rokasgrāmata. Mūki ir Viduslaiku (VL) garīgā elite, viņi prot lasīt, atšķirībā no lielākās tautas daļas. (Par nabago ļaužu evaņģēliju viduslaikos mēdza dēvēt svētbildes baznīcā, jo lasītprasme (turklāt latīniski) to laiku Eiropā bija tikai pārtikušu aristokrātu (turklāt ne visu), garīdzniecības un mūku priekšrocība. Savukārt vizuālā māksla kalpoja vienam mērķim – padarīt Bībeles stāstus pieejamus it visiem. Īpašs gadījums šajā kontekstā ir no Bizantijas laikiem saglabātā Austrumu baznīcas tradīcija – ikonu glezniecība ar saviem stingri noteiktajiem kanoniem, kurus drīkst vienīgi kopēt, ne papildināt, modernizēt vai kā citādi "uzlabot". Tur katram elementam – krāsai, figūrām un to izvietojumam, fonam, attēlotajiem priekšmetiem un simboliem – ir sava nozīme, un to iespējams nodot tālāk, tikai pēc iespējas precīzāk kopējot jau esošu ikonu. Turklāt mākslinieks ir anonīms, jo pastāv uzskats, ka ne jau viņa rokas darinājušas svētbildi – viņš vienkārši izpildījis Dieva gribu, un līdz ar to autora vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pareizticīgo baznīcā šī tradīcija dzīvo arī tagad, 21. gs. sākumā,)
Benediktiešu mūki izgudro mehānisko pulksteni, ievieš ūdens caurules, kanalizāciju, tāpat ievieš jauninājumus mežu „līšanā”, purvu nosusināšanā, tiltu būvē utt. Tāpat klosteros vāca mākslas priekšmetus, grāmatas, tulkoja tehniskus rakstus, kā arī sarakstīja paši. No 12.gs. būvēja ūdens un vēja dzirnavas. Var teikt, ka neskatoties uz klostera dzīves nosacījumiem, benediktiešu mūki bija pirmie racionāli tehniski domājošie c-ki. Šie izgudrojumi izgāja ārpus klosteru sienām. Mūki arī sludināja Dieva vārdu, kopa slimos, daudz strādāja. Var pat teikt, ka klosteri bija pārtikuši, taču dzīvoja ļoti askētiski. Klosteros varēja patverties arī no laupītājiem vai karavīriem bēgošie zemnieki, tāpat arī no bada nāves.
Asīzes Francisks (1182 - 1226) Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā Itālijā Asīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej ,Franci, un uzcel no jauna manu namu,jo tas draud sabrukt”[9], pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes.[10] Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.
§ Viņam pievienojas sekotāji, pārtiek no ubagošanas. Francisks ir liels mistiķis, 1214.g. arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē 1224. gadā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, (tādas pašas brūces kā Kristum pēc krustā sišanas.) Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās,vienojusi ar Kristu.
Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Grigorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju[16] un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanu Svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.
Domonikāņi
Klosteri dibina Svētais Dominiks (ap 1170-1221) ir dzimis cienījamā Kastīlijas (Spānijā) pilsoņu ģimenē. 14 gadu vecumā Dominiks iestājas Valensijas augstskolā, kur studē teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīves veidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem un Svēto Rakstu skaidrojumiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīves veidu.
Apzinādamies, ka tautai ir nepieciešami svēti priesteri un ticības patiesību izskaidrošana, Dominiks dibina Sprediķotāju ordeni, kas parasti tiek dēvēts sava dibinātāja vārdā. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Pats Dominiks izstrādā sava ordeņa regulu. 1216. gadā pāvests Honorijs III dod Baznīcas svētību tā dibināšanai. Dominiks daudz ceļo, atvērdams jaunus klosterus. Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs,. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
Tāpat sludina Krusta karus, ir labs diplomāts. Pēc pāvesta aicinājuma savāc personālu inkvizīcijai. No vārdiem Domini – canus dabū iesauku „Dieva suņi”.
Pašlaik Mums ir trīs Baltijas valstis, kurās kopā ir trīs klosteri – Tallinā, Liepājā un Viļņā.
Tāpat VL bija arī bruņinieku klosteri.
Kārļa Lielā laikā sākās cīņa pret ķeceriem – katariem. Katari uzskatīja, ka laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, bet gan Sātana veidojums. Tikai cilvēka dvēselei ir dievišķa izcelsme. Tātad arī visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Kataru izpratnē arī Roma ar savu pāvestu bija Sātana ieliknis Vatikāna izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un agresijas dēļ šis uzskats tikai guva dziļāku apstiprinājumu. Arī cita garīdzniecība neatpalika no vadoņa un sākās vispārēja deģenerācija. Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas.
VL krīzēs vainoja ķecerus, raganas, - tie bija jāiznīcina. Līdz 18.gs. sākuma tika sadedzināti ~100.000 c-ki, galvenokārt sievietes. Laika gaitā radās vienlīdzība starp raganu un sievieti. Teoloģija mācīja, ka sieviete jau kopš Ievas grēkā krišanas ir mazāk spējīga pretoties velnam. Prāvu sākumā, kad tika izšķirtas ķeceru un raganu tiesas, šajās tiesās nogalināja arī vīriešus, bet tas nebija ilglaicīgi. Vēlākos laikos bija 85% sieviešu, kas tika notiesātas. Liela daļa bija vecas sievietes, jo raganu medniekiem bija mazāka pretestība. Šīs sievietes, kuras notiesāja, bieži vien bija vienmuļas un nabadzīgas, un knapi varēja sev nodrošināt iztiku. 1630. gadā raganu prāvas sasniedz kulmināciju. Gadu gaitās prāvās piedalījās arī jaunavas. Vicburgā 1629. gadā katrs ceturtais upuris bija meitene, kurai bija tikai 14 gadu. Apdraudētas bija arī vecmātes. Vecmāšu sodīšana beidzās ar to, ka Ķelnē vairs nebija nevienas vecmātes. Valdīja uzskats, ka vecmātes sadarbojas ar sātanu, jo tās visvieglāk ar sagādāt raganu ziedes, kas iegūtas no jaundzimušiem un nekristītiem bērniem. Inkvizitoriem bija jānodrošina, lai sārti neatdzistu. Bija dažas vietas, kur nebija nevienas sievietes, jo visas bija jau sadedzinātas.
Tieši viduslaikos raganu vajāšanas procesos, aizgāja nebūtībā un nezināšanā daudzas jau antīkajā pasaulē pazīstamas receptes, ārstniecības metodes, dziedniecības paņēmieni, jo sievietes baidoties no inkvizīciju tiesām, baidījās pārņem zināšanas no savām priekštecēm.
KRUSTA KARI
Kristīgās baznīcas vēsture
1. Senās baznīcas vēsture.
2. Klosteri un to nozīme.
3. Krusta kari un to sekas.
4. Baznīca viduslaikos un pirmie protestanti.
5. Pirmā shizma (šķelšanās).
***
Kristīgās baznīcas dibinātājs un tās galva ir Kristus pats – Dievs, kurš ienāca šai pasaulē kā cilvēks, lai c-kiem saprotamā veidā atklātu Sevi. Viņš sūtīja savus mācekļus sludināt un kristīt sākot no Jeruzalemes līdz pasaules galam. Par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu uzskata Vasarsvētkus (Sv.Gara izliešanās svētkus). „Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. ”Kā lasām Bībelē: Pēteris sprediķoja un - „Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 …un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” Pestītājs jau bija teicis, ka Pēteris būs klints, uz kuras tiks uzcelts Viņa nams – baznīca. Vislielākais brīnums ir tas – kā tas var notikt ar vienkāršo, nemācīto veco Pēteri. Kā viņš sevī var nest tik daudz jauna spēka, gudrības un patiesības? Mēs redzam, ka Kristus apustuļi ir tie, caur kuru nespēku Dievs parādās varens.
Pirmās divpadsmit nodaļas Apustuļu darbu grāmatā parāda draudzi kā kristiešu kopu Jeruzalemē. Šīs kopas pirmais vadonis bija Pēteris. ( Mēs satopam Pēteri Jeruzalemē, arī Jafā, Antiohijā. Viņš pārstaigājis arī citas vietas, sludinot Kristus vēsti. Liekas, ka Pēteri pavadījusi arī viņa dzīvesbiedre ). Bet pēc tam, kad Pēteris tiek nogalināts, mēs lasām, ka par draudzes vadītāju kļūst Jēkabs, Kunga brālis (Ap.d. 12:17; 15; 21:18). Jēkabs pārņēmis baznīcas vadību Jeruzalemē un vadīja draudzi apm.30 gadus, līdz savai mocekļa nāvei 62.g. ( Saukts „taisnais” jau tā Kunga dienās. Nedzēra, neēda gaļu, neskuvās, neieziedās, nemazgājās (tāpat kā Jānis Kristītājs), nevalkā vilnas drānas, tikai linu. Gāja viens templī, aizlūdza par tautu, kamēr viņa ceļgali tapa cieti. Bet stingrā ieradumu ievērošana viņu nepasargāja no mocekļa nāves. Par to vēstī Hegezils: Jēkaba priekšzīmei un sludināšanai bija spēcīga misijas ietekme, radās vesela kustība. Farizeji bija iztrūkušies par tautas pievēršanos Jēkabam un viņa sludināšanai. Šie jūdu augstie pārstāvji griežas pie Jēkaba, lai kaut ko darītu un novērstu jūdu pievēršanos Kristum. Viņi lūdz Jēkabu Lieldienu svētkos runāt no paaugstinājuma un brīdināt tautu no Jēzus. Jēkabs turpretim apliecina Jēzu kā Mesiju. Farizeji nogrūž viņu zemē, met ar akmeņiem, sit pa galvu un nosit viņu (ar vāli). Tas notiek 62. gadā.)
Draudze Jeruzalemē bija ļoti aktīva, sludinot Evaņģēliju, un pēc tam, kad Evaņģēlijs bija sasniedzis citas tolaik pazīstamās pasaules vietas, Jeruzalemes draudze kļuva par sava veida kristietības centru (Ap.d. 15). Nedaudz vēlāk ap.Pāvils savos misijas ceļojumos dibināja vēl vairākas draudzes Mazāzijā un Dienvideiropā (Grieķijā, iesp. arī Spānijā) un turpināja aktīvi sludināt līdz 63.g., kad imperatora Nerona (54.- 68.g.) kristiešu vajāšanu laikā aizgāja bojā. (Nerona Biogrāfija. Romas imperators no 54. – 68.gadam. Pēdējais un 5. imperators no Jūliju-Klaudiju dinastijas.
Tika pie troņa tad, kad viņa māte Agripīna nolīga slepkavu Lokustu, kas noindēja iepriekšējo imperatoru Klaudiju ar sēnēm. Lokustai par to tika piespriests nāvessods, taču Nērons to apžēloja, bet Klaudija īsto dēlu Britāniku nogalināja. Viņa valdīšanas laikā Lokusta kļuva par uzticības personu nevēlamu cilvēku likvidēšanā, un atvēra par īpašu skolu indētājiem.
64.gada naktī no 18.uz 19.jūliju uznāca lielais Romas ugunsgrēks, kas nopostīja 10 no 14 Romas kvartāliem. Sagrozīja faktus un uzvēla vainu par Romas nodedzināšanu kristiešiem. Ļaudis gan melsa, ka Romu aizdedzināt pavēlējis pats imperators, lai papriecātos par vareno skatu. Visdrīzāk ugungrēkā nebija vainojami ne Nērons, ne kristieši, bet gan haotiskā apbūve. Izdegušo kvartālu vietā Nērons pavēlēja celt tikai akmens mājas un ar personisku pavēli noteica minimālo attālumu starp tām.
Jaunuzceltajā pilī "Zelta mājā" viņš nodzīvoja tikai 5 mēnešus. 31 gada vecumā viņš izdarīja pašnāvību. Iemesls bija sajukums personīgajās un valsts lietās.
Pēc Nērona nāves izplatījās baumas, ka viņš gan neesot miris, bet gan pievienojies romiešu ienaidniekiem – partiešiem un lielā slepenībā gatavojot atgriešanos Romā partiešu karaspēka galvgalī.)
Kristiešus šajā laikā sāka vajāt par viņu sabiedriskajiem un reliģiskajiem uzskatiem– ugunsgrēks bija tikai viltus iemesls. Tāpat kristieši tika apsūdzēti, jo:
viņi piekopj savus rituālus, nepielūdz ķeizaru kā Dievu. Kad Kristus mācekļi centās nostādīt cilvēkus morāli garīgā ziņā uz kājām, tad daudzi nelietīgi cilvēki kliedza: „šeit atnākuši vispasaules dumpja cēlāji!" Tāds ir kristiešu vajāšanas tiešais iemesls. Kristus taisnīgums ir tik pretējs un atšķirīgs no cilvēku dzīves veida, ka tas izsauc vajāšanas.
Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes - bads, mēris un zemestrīces - ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus.
Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi laužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.
Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. ,, izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.
37 Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;
38 viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. " (Ebr.11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma
Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
1. aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
2. sadedzināja Svētos Rakstus,
3. sagrāva kulta vietas,
4. kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
5. konfiscēja draudžu īpašumus.
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
Saskaroties ar grieķu valodas „pasauli”, kristīgo domāšanu ietekmēja grieķu klasiskā filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis, arī stoicisms). Izpratne par materiālo un garīgo, neredzamo pasauli, par dvēseli un miesu un mūžību kļuva plašāka un dziļāka.
Apustuliskais Tēvu laikmets ietver laiku no ~100~200.gs.vidum. Pirmie helēnisti, kurus dēvē par apustuliskajiem tēviem un kuri darbojās 1.gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā, saskaņā ar Encyclopaedia of Religion and Ethics, nebija pazīstami ar trīsvienīgo ticību. Viņi (Ignācijs, Klements, Herma u.c.) lika savu uzsvaru uz morālismu un viņu uzmanības centrā atradās jauns dzīvesveids. Par Dievu viņi raksta:
Pāri visam ticiet, ka Dievs ir viens, un viņš radījis visu, kas ir.
Tertuliāns (160-220.g.)tiek uzskatīts par Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātāju. Viņa darbos 3. gadsimtā pirmo reizi parādās vārds trinitas – viņš liek pamatus trīsvienības un Kristus divu dabu mācībai. Bez tam, viņš uzsvēra ķermeņa, dvēseles un gara vienību. Tertuliāns arī uzskatīja, ka ārpus kristīgās kopienas nav iespējama pestīšana.
Ap 150 – 250.g. izplatījās gnosticisms, kas bija nekristīga mācība. Tās centrā bija uzskats, ka Kristus ir saviem mācekļiem atstājis slepenas, (ezoteriskas), tikai izredzētajiem pieejamas zināšanas. Gnosticismam raksturīgas trīs pazīmes:
1) īstenība ir sadalīta divās nesavienojamās sfērās – dievišķā sfēra, kas ir laba, un materiālā pasaule, kas ir ļauna;
2) kāds elements, kas nācis no dievišķās sfēras, iekritis materiālajā cilvēkā un tajā ir ieslodzīts;
3) atbrīvošana notiek, ļaujot šim dievišķajam elementam atgriezties augšā, pateicoties slepenām zināšanām par Visuma un cilvēka struktūru.
Sakarā ar straujo kristietības izplatīšanos radās arī citas „maldu mācības”, kuras piedēvēja kristiešiem aplamus uzskatus. Tādu mācību aizstāvis bija, piemēram, kāds Sinopes Markions, kurš ap 140.g. no Melnās jūras krastiem bija nonācis Romā un mācīja, ka Vecās derības(VD) Jahve esot ļauna un velnišķīga dievība, kuru uzvarējis labais Jēzus Dievs. Ebreju VD, kas nāk no Jahves, esot maldu pilna. Markions dibināja savas draudzes un bija ļoti populārs. 144.g. Markionu izslēdza no draudzes. Tomēr Markions bija pirmais, kurš uzskatīja, ka kristiešiem ir vajadzīgi savi raksti. (atšķirībā no ebreju rakstiem), un viņam bija savs noteikts grāmatu saraksts. Lai gan kristīgā baznīca noraidīja Markiona tiešos ieskatus, jautājums par Svēto rakstu „kanona” izveidošanu palika un tā kopš 2.gs. vidus līdz 3.gs. baznīcā norisinājās pārrunas par Jaunās derības (JD) saturu. Sastādot JD, kristīgā draudze ņēma vērā 2 apstākļus – 1.Rakstu apustulisko izcelsmi, t.i. – vai tos ir rakstījuši apustuļi un 2. vai tos lasa draudzes dievkalpojumos.
Ticības apliecību veidošanās.
Kristietībai izplatoties, drīz vien radās divi nopietni jautājumi. 1) kādas prasības būtu izvirzāmas c-kiem, kuri grib kļūt par draudzes locekļiem. Draudzē uzņēma tiki kristītus c-kus, bet, lai kristītu, tos vajadzēja sagatavot, apmācīt un tiem bija jāparāda zināma gatavība. 2) ko tad kristieši īsti uzskata par savu mācību.
Šādos apstākļos radās t.s. „ticības apliecības ” (TA) – lakoniski kristietības kopsavilkumi. Tās bija kristietības simbols, kas atspoguļo pareizo mācību, un likums, kurš jāzina visiem kristiešiem. Kristīgai baznīcai ir pavisam 3 šādas apliecības – Apustuļu TA, ko arī Ikšķiles draudzē skaitām katrā dievkalpojumā pēc sprediķa, Nīkajas TA, kura pieņemta 325.g. pirmajā ekumēniskajā koncilā. 3. TA ir saistīta ar ievērojamu baznīctēvu Atanasiju (296 - 373) un pievērš lielu uzmanību pašai Kristus personai – viņa divām dabām – cilvēciskajai un dievišķajai.
Pie ievērojamākajiem šī laika teologiem jeb baznīctēviem ir minami –
Aleksandrijas Klements (apm. 150-215), Kartāgas Tertuliāns (160-220), Efesas Atanasijs (296-373), Tagastes Sv.Augustīns (354-430) un Aleksandrijas Origēns (180 - 253), kurš viens no pirmajiem izvirzīja jautājumu par Trīsvienību un runā par katras trīsvienības personas būtību, tāpat ieved jēdzienu par Kristu – Dievcilvēks. (Jāsaprot tas, ka šīs idejas nāca no rūpīgām rakstu studijām, nevis tika „izfantazētas.”)
Ap 200 – 300.g. izveidojās 3 baznīcas ticības formas:
1. JD kanons,
2. Credo – Ticības apliecības,
3. Bīskapa amata sukcesija – pārmantojamība.
4. Tāpat arī skaidri iezīmēta robeža starp patieso mācību un maldu mācībām.
***
Kristiešu vajāšanas turpinājās līdz 4.gs. sākumam, l;idz Imperators Konstantīns Lielais iekaroja lielāko daļu Bizantijas. Viņš saskata, ka kristiešu dzīvesveids, kas balstās noteiktās morālās vērtībās, ir stabilāki par citu reliģiju uzskatiem un izpausmes formām. 311.g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. 321.g. par svinamu dienu tiek pasludināta svētdiena un pavēlēts lietot krusta zīmi kā oficiālo simbolu visās valsts iestādēs. Kristīgo ticību pasludina par vienīgo valsts reliģiju. (Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši. 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Juridiski to pierādīja 380.g. Teodosija I edikts. Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.)
330.g. Konstantīns Lielais Romas impērijas galvaspilsētu pārceļ uz Konstantinopoli. Ar to tā arī teoloģiskā ziņā sāk atšķirties no Romas.
Ar K.L. saistās daudzu jaunu baznīcu celtniecība. Viņa sieva Helēna uzsāk svētceļojumus. Tomēr vissvarīgākais K.L. pasākums bija 325.g. sasauktais Nīkajas koncils, kura mērķis – vienotība baznīcā. Piedalās 340 bīskapi, no kuriem 1/3 konfesori (tikuši vajāti, cietuši ticības dēļ, taču nav padevušies un izdzīvojuši).
Koncils pieņēma šādus vienprātīgus uzskatus, kā izprast SVR :
1. Tēvs un Dēls ir vienādi būtībā.
2. Ielikti pamati Nīkajas TA – „Trešajā dienā augšāmcēlies un uzņemts Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.”, „Sv. Gars iziet no Tēva un Dēla.”
Jautājums par Kristus 2 dabām paliek vēl nenoskaidrots.
( Turpinot par baznīctēviem, jāpiemin: Hieronīms, kristīgais domātājs, kurš tulko Bībeli latīņu valodā (Vulgāta). Tāpat jāpiemin Sv.Augustīns, (354-430) kurš spēcīgi ietekmēja teoloģisko domu līdz pat mūsdienām. Kā ievērojamākie darbi minami: Confessiones „Atzīšanās” (Latvijā izdots 2008,g. latviešu un latīņu paralēlteksts.), „Par Trīsvienību”, De civitate Dei „Par Dieva pilsētu” u.c. Daudzi protestanti, īpaši kalvinisti, uzskata viņa teoloģiskos uzskatus par pamatu protestantismam. Augustīna domāšana ir vērsta uz Dievu, kurā viņš rod mieru. Tāpat viņš nodarbojas ar filozofiju, kas palīdz izstrādāt un precizēt krist. mācības uzskatus, lai varētu tos aizsargāt no maldiem. Daudz devis tādu jautājumu izpratnē kas ir Dievs, Kristus, Trīsvienība, gribas brīvība, dvēsele un ķermenis, kristīgā mīlestība. Viņš ticības atziņas stāda augstāk par zinātni.
Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) (dzimis ap 1225. gadu, miris 1274. gada 7. martā) - Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir Summa Theologica. Piecu gadu vecumā viņu nodod Monte Kazino klosterī, kurā tiek atstāts līdz 13 gadu vecumam. No 1239. - 1243. gadam mācījās Neapoles universitātē, un 19. gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu klosterī. Vecāki neatbalstīja šādu lēmumu un pēc vairākkārtējiem meklējumiem aizveda dēlu uz Monte San Džovanni cietoksni, kurā viņš mitinājās divus gadus. Tajā laikā Akvīnas Toms mācījās Pētera Lombarda Sentences un iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem Rakstiem. 1245. gadā vecāki viņam beidzot atļauj atgriezties savā ordenī. Priekšniecība Tomu nosūtīja uz Parīzi, kur viņš mācījāsAlberta Lielā vadībā. Alberts Lielais par viņu izteicās: “Mēs saucām brāli Tomu par mēmo vērsi, bet es jums saku, ka vienu dienu viņu klausīs visa pasaule.” Dzīvojot Parīzē, Akvīnas Toms izskaidroja Svētos Rakstus un Pētera Lombarda Liber sententiarum, uzrakstīja komentārus par Jesajas grāmatu un svētā Mateja Evaņģēliju un par Liber sententiarum. No 1259. — 1268. gadam viņš uzturējās Itālijā, un kādu laiku darbojās pāvesta galmā. Ap 1266. gadu viņš sāka rakstīt Summa Theologica, kurš tā arī paliek nepabeigts. 1269. gadā Akvīnas Toms atgriezās Parīzē. Svētais Ludvigs IX viņu vērtēja tik augstu, ka svarīgākos valsts jautājumus viņš vienmēr centās apspriest ar Akvīnas Tomu. Pāvests Gregors X pavēlēja viņam ierasties uz Otro Lionas Koncilu, kurā sprieda par Katoļu un Pareizticīgo baznīcu apvienošanos un gribēja, lai viņš tur izskaidrotu grieķu baznīcas maldus. Ceļā uz turieni Akvīnas Toms saslima un viņu ievietoja Fossa Nuovas Cisterciešu klosterī. Divas dienas vēlāk, 7. marta rītā Akvīnas Toms mirst. Pāvests Jānis XXII 1325. gadā viņu izsludināja par svēto. 1567. gadā pāvests Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktora godā, un 1880. gadā pāvests Leons XIII izsludināja viņu par universitāšu un augstskolu aizbildni. Katoļu Baznīcā viņš vēl tiek dēvēts par Doctor angelicus — eņģelisko mācītāju.
Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā — dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu — garīgās un materiālās — iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Pēc Akvīnas Toma pārliecības, pasaule ir radīta — un tā ir laba.
Klosteri
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēkas komplekss, kuriem ir vienoti statūti. Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan pašas Dieva lūgšanas vietas. Bieži vien klosteros dzīvo reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlas norobežojas no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam.
Pirmo klosteru dibinātāji ir Eisēbijs un Pahomijs. Pahomijs pēc atbrīvošanas no armijas pieņēma kristības sakramentu un kļuva par vientuļnieku – eremītu. 320.gadā viņš nodibināja Tabenisa klosteri pie Nīlas.
Leģenda stāsta, ka lasot malku viņam pēkšņi parādījies eņģelis, kurš pavēlēja viņam nodibināt šo klosteri. Pahomijs saviem mūkiem kā ikdienas pienākumu pieprasīja lūgties, būt paklausīgiem un strādāt. 286.g. izstrādā regulu, kas paredz : 1. Pilnīgu atteikšanos no īpašuma, 2. Pakļaušanos klostera priekšniekam, 3. Darbs ar savām rokām. Nomirstot viņš kā savu mūža darbu atstāja deviņus nodibinātus vīriešu klosterus un divus sieviešu klosterus. Viņš nomira 347.gada 14.maijā.
Galma bīskaps Cēzarejas Eisebijs apoloģētiskā sacerējumā «Evaņģēliskais norādījums» (ap 323. gadu) pasludināja, ka baznīca noteikusi divus dažādus uzvedības noteikumus diviem dažādiem dzīves tipiem: vienu — tiem, kas tiecas pēc augstākiem reliģiskiem tikumiem (šķīstība, celibāta izvēle, atteikšanās no bagātības, neieinteresētība jebkādā sociālo apstākļu uzlabošanā, pilnīga dzīves veltīšana dieva kalpībai), un otru — tiem, kuri paliek ikdienas dzīves ieražu līmenī (ģimenes saites, bērnu dzemdēšana, civilo un militāro pienākumu izpilde, tiekšanās pēc materiāliem labumiem).
Rietumos klosteru kustību aizsāk Benedikts (480.g.) Itālijā. Tā regula bija šāda:
1. 8 kopīgas lūgšanas diennaktī
2. 6 stundu fizisks darbs
3. Laiks privātai lūgšanai
4. Brīvais laiks lasīšanai
5. Nedēļas laikā jāizlasa visi psalmi.
Dzīve VL klosterī nav viegla, jo jāievēro šķīstība, pazemība, paklausība, daudzās lūgšanas (arī naktīs), studijas, garīgs un fizisks darbs, dzīve bez komforta. 2. Ēdienreizes (gavēnī - 1), jāguļ, nenovelkot mūka tērpu, mazgājas 2-5 reizes gadā. Dzīves ilgums 30-40.g.
Šai laikā veidojas arī breviārs – katoļu prieteru rokasgrāmata. Mūki ir Viduslaiku (VL) garīgā elite, viņi prot lasīt, atšķirībā no lielākās tautas daļas. (Par nabago ļaužu evaņģēliju viduslaikos mēdza dēvēt svētbildes baznīcā, jo lasītprasme (turklāt latīniski) to laiku Eiropā bija tikai pārtikušu aristokrātu (turklāt ne visu), garīdzniecības un mūku priekšrocība. Savukārt vizuālā māksla kalpoja vienam mērķim – padarīt Bībeles stāstus pieejamus it visiem. Īpašs gadījums šajā kontekstā ir no Bizantijas laikiem saglabātā Austrumu baznīcas tradīcija – ikonu glezniecība ar saviem stingri noteiktajiem kanoniem, kurus drīkst vienīgi kopēt, ne papildināt, modernizēt vai kā citādi "uzlabot". Tur katram elementam – krāsai, figūrām un to izvietojumam, fonam, attēlotajiem priekšmetiem un simboliem – ir sava nozīme, un to iespējams nodot tālāk, tikai pēc iespējas precīzāk kopējot jau esošu ikonu. Turklāt mākslinieks ir anonīms, jo pastāv uzskats, ka ne jau viņa rokas darinājušas svētbildi – viņš vienkārši izpildījis Dieva gribu, un līdz ar to autora vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pareizticīgo baznīcā šī tradīcija dzīvo arī tagad, 21. gs. sākumā,)
Benediktiešu mūki izgudro mehānisko pulksteni, ievieš ūdens caurules, kanalizāciju, tāpat ievieš jauninājumus mežu „līšanā”, purvu nosusināšanā, tiltu būvē utt. Tāpat klosteros vāca mākslas priekšmetus, grāmatas, tulkoja tehniskus rakstus, kā arī sarakstīja paši. No 12.gs. būvēja ūdens un vēja dzirnavas. Var teikt, ka neskatoties uz klostera dzīves nosacījumiem, benediktiešu mūki bija pirmie racionāli tehniski domājošie c-ki. Šie izgudrojumi izgāja ārpus klosteru sienām. Mūki arī sludināja Dieva vārdu, kopa slimos, daudz strādāja. Var pat teikt, ka klosteri bija pārtikuši, taču dzīvoja ļoti askētiski. Klosteros varēja patverties arī no laupītājiem vai karavīriem bēgošie zemnieki, tāpat arī no bada nāves.
Asīzes Francisks (1182 - 1226) Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā Itālijā Asīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej ,Franci, un uzcel no jauna manu namu,jo tas draud sabrukt”[9], pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes.[10] Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.
§ Viņam pievienojas sekotāji, pārtiek no ubagošanas. Francisks ir liels mistiķis, 1214.g. arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē 1224. gadā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, (tādas pašas brūces kā Kristum pēc krustā sišanas.) Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās,vienojusi ar Kristu.
Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Grigorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju[16] un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanu Svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.
Domonikāņi
Klosteri dibina Svētais Dominiks (ap 1170-1221) ir dzimis cienījamā Kastīlijas (Spānijā) pilsoņu ģimenē. 14 gadu vecumā Dominiks iestājas Valensijas augstskolā, kur studē teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīves veidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem un Svēto Rakstu skaidrojumiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīves veidu.
Apzinādamies, ka tautai ir nepieciešami svēti priesteri un ticības patiesību izskaidrošana, Dominiks dibina Sprediķotāju ordeni, kas parasti tiek dēvēts sava dibinātāja vārdā. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Pats Dominiks izstrādā sava ordeņa regulu. 1216. gadā pāvests Honorijs III dod Baznīcas svētību tā dibināšanai. Dominiks daudz ceļo, atvērdams jaunus klosterus. Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs,. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
Tāpat sludina Krusta karus, ir labs diplomāts. Pēc pāvesta aicinājuma savāc personālu inkvizīcijai. No vārdiem Domini – canus dabū iesauku „Dieva suņi”.
Pašlaik Mums ir trīs Baltijas valstis, kurās kopā ir trīs klosteri – Tallinā, Liepājā un Viļņā.
Tāpat VL bija arī bruņinieku klosteri.
Kārļa Lielā laikā sākās cīņa pret ķeceriem – katariem. Katari uzskatīja, ka laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, bet gan Sātana veidojums. Tikai cilvēka dvēselei ir dievišķa izcelsme. Tātad arī visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Kataru izpratnē arī Roma ar savu pāvestu bija Sātana ieliknis Vatikāna izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un agresijas dēļ šis uzskats tikai guva dziļāku apstiprinājumu. Arī cita garīdzniecība neatpalika no vadoņa un sākās vispārēja deģenerācija. Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas.
VL krīzēs vainoja ķecerus, raganas, - tie bija jāiznīcina. Līdz 18.gs. sākuma tika sadedzināti ~100.000 c-ki, galvenokārt sievietes. Laika gaitā radās vienlīdzība starp raganu un sievieti. Teoloģija mācīja, ka sieviete jau kopš Ievas grēkā krišanas ir mazāk spējīga pretoties velnam. Prāvu sākumā, kad tika izšķirtas ķeceru un raganu tiesas, šajās tiesās nogalināja arī vīriešus, bet tas nebija ilglaicīgi. Vēlākos laikos bija 85% sieviešu, kas tika notiesātas. Liela daļa bija vecas sievietes, jo raganu medniekiem bija mazāka pretestība. Šīs sievietes, kuras notiesāja, bieži vien bija vienmuļas un nabadzīgas, un knapi varēja sev nodrošināt iztiku. 1630. gadā raganu prāvas sasniedz kulmināciju. Gadu gaitās prāvās piedalījās arī jaunavas. Vicburgā 1629. gadā katrs ceturtais upuris bija meitene, kurai bija tikai 14 gadu. Apdraudētas bija arī vecmātes. Vecmāšu sodīšana beidzās ar to, ka Ķelnē vairs nebija nevienas vecmātes. Valdīja uzskats, ka vecmātes sadarbojas ar sātanu, jo tās visvieglāk ar sagādāt raganu ziedes, kas iegūtas no jaundzimušiem un nekristītiem bērniem. Inkvizitoriem bija jānodrošina, lai sārti neatdzistu. Bija dažas vietas, kur nebija nevienas sievietes, jo visas bija jau sadedzinātas.
Tieši viduslaikos raganu vajāšanas procesos, aizgāja nebūtībā un nezināšanā daudzas jau antīkajā pasaulē pazīstamas receptes, ārstniecības metodes, dziedniecības paņēmieni, jo sievietes baidoties no inkvizīciju tiesām, baidījās pārņem zināšanas no savām priekštecēm.
KRUSTA KARI
1. Senās baznīcas vēsture.
2. Klosteri un to nozīme.
3. Krusta kari un to sekas.
4. Baznīca viduslaikos un pirmie protestanti.
5. Pirmā shizma (šķelšanās).
***
Kristīgās baznīcas dibinātājs un tās galva ir Kristus pats – Dievs, kurš ienāca šai pasaulē kā cilvēks, lai c-kiem saprotamā veidā atklātu Sevi. Viņš sūtīja savus mācekļus sludināt un kristīt sākot no Jeruzalemes līdz pasaules galam. Par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu uzskata Vasarsvētkus (Sv.Gara izliešanās svētkus). „Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. ”Kā lasām Bībelē: Pēteris sprediķoja un - „Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 …un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” Pestītājs jau bija teicis, ka Pēteris būs klints, uz kuras tiks uzcelts Viņa nams – baznīca. Vislielākais brīnums ir tas – kā tas var notikt ar vienkāršo, nemācīto veco Pēteri. Kā viņš sevī var nest tik daudz jauna spēka, gudrības un patiesības? Mēs redzam, ka Kristus apustuļi ir tie, caur kuru nespēku Dievs parādās varens.
Pirmās divpadsmit nodaļas Apustuļu darbu grāmatā parāda draudzi kā kristiešu kopu Jeruzalemē. Šīs kopas pirmais vadonis bija Pēteris. ( Mēs satopam Pēteri Jeruzalemē, arī Jafā, Antiohijā. Viņš pārstaigājis arī citas vietas, sludinot Kristus vēsti. Liekas, ka Pēteri pavadījusi arī viņa dzīvesbiedre ). Bet pēc tam, kad Pēteris tiek nogalināts, mēs lasām, ka par draudzes vadītāju kļūst Jēkabs, Kunga brālis (Ap.d. 12:17; 15; 21:18). Jēkabs pārņēmis baznīcas vadību Jeruzalemē un vadīja draudzi apm.30 gadus, līdz savai mocekļa nāvei 62.g. ( Saukts „taisnais” jau tā Kunga dienās. Nedzēra, neēda gaļu, neskuvās, neieziedās, nemazgājās (tāpat kā Jānis Kristītājs), nevalkā vilnas drānas, tikai linu. Gāja viens templī, aizlūdza par tautu, kamēr viņa ceļgali tapa cieti. Bet stingrā ieradumu ievērošana viņu nepasargāja no mocekļa nāves. Par to vēstī Hegezils: Jēkaba priekšzīmei un sludināšanai bija spēcīga misijas ietekme, radās vesela kustība. Farizeji bija iztrūkušies par tautas pievēršanos Jēkabam un viņa sludināšanai. Šie jūdu augstie pārstāvji griežas pie Jēkaba, lai kaut ko darītu un novērstu jūdu pievēršanos Kristum. Viņi lūdz Jēkabu Lieldienu svētkos runāt no paaugstinājuma un brīdināt tautu no Jēzus. Jēkabs turpretim apliecina Jēzu kā Mesiju. Farizeji nogrūž viņu zemē, met ar akmeņiem, sit pa galvu un nosit viņu (ar vāli). Tas notiek 62. gadā.)
Draudze Jeruzalemē bija ļoti aktīva, sludinot Evaņģēliju, un pēc tam, kad Evaņģēlijs bija sasniedzis citas tolaik pazīstamās pasaules vietas, Jeruzalemes draudze kļuva par sava veida kristietības centru (Ap.d. 15). Nedaudz vēlāk ap.Pāvils savos misijas ceļojumos dibināja vēl vairākas draudzes Mazāzijā un Dienvideiropā (Grieķijā, iesp. arī Spānijā) un turpināja aktīvi sludināt līdz 63.g., kad imperatora Nerona (54.- 68.g.) kristiešu vajāšanu laikā aizgāja bojā. (Nerona Biogrāfija. Romas imperators no 54. – 68.gadam. Pēdējais un 5. imperators no Jūliju-Klaudiju dinastijas.
Tika pie troņa tad, kad viņa māte Agripīna nolīga slepkavu Lokustu, kas noindēja iepriekšējo imperatoru Klaudiju ar sēnēm. Lokustai par to tika piespriests nāvessods, taču Nērons to apžēloja, bet Klaudija īsto dēlu Britāniku nogalināja. Viņa valdīšanas laikā Lokusta kļuva par uzticības personu nevēlamu cilvēku likvidēšanā, un atvēra par īpašu skolu indētājiem.
64.gada naktī no 18.uz 19.jūliju uznāca lielais Romas ugunsgrēks, kas nopostīja 10 no 14 Romas kvartāliem. Sagrozīja faktus un uzvēla vainu par Romas nodedzināšanu kristiešiem. Ļaudis gan melsa, ka Romu aizdedzināt pavēlējis pats imperators, lai papriecātos par vareno skatu. Visdrīzāk ugungrēkā nebija vainojami ne Nērons, ne kristieši, bet gan haotiskā apbūve. Izdegušo kvartālu vietā Nērons pavēlēja celt tikai akmens mājas un ar personisku pavēli noteica minimālo attālumu starp tām.
Jaunuzceltajā pilī "Zelta mājā" viņš nodzīvoja tikai 5 mēnešus. 31 gada vecumā viņš izdarīja pašnāvību. Iemesls bija sajukums personīgajās un valsts lietās.
Pēc Nērona nāves izplatījās baumas, ka viņš gan neesot miris, bet gan pievienojies romiešu ienaidniekiem – partiešiem un lielā slepenībā gatavojot atgriešanos Romā partiešu karaspēka galvgalī.)
Kristiešus šajā laikā sāka vajāt par viņu sabiedriskajiem un reliģiskajiem uzskatiem– ugunsgrēks bija tikai viltus iemesls. Tāpat kristieši tika apsūdzēti, jo:
viņi piekopj savus rituālus, nepielūdz ķeizaru kā Dievu. Kad Kristus mācekļi centās nostādīt cilvēkus morāli garīgā ziņā uz kājām, tad daudzi nelietīgi cilvēki kliedza: „šeit atnākuši vispasaules dumpja cēlāji!" Tāds ir kristiešu vajāšanas tiešais iemesls. Kristus taisnīgums ir tik pretējs un atšķirīgs no cilvēku dzīves veida, ka tas izsauc vajāšanas.
Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes - bads, mēris un zemestrīces - ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus.
Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi laužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.
Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. ,, izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.
37 Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;
38 viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. " (Ebr.11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma
Vajāšanu izsludināja arī vēlāk imperators Domiciāns. 3.gs. izsludinātā vajāšana attiecās uz visu impēriju:
1. aizliedza kristiešu dievkalpojumus,
2. sadedzināja Svētos Rakstus,
3. sagrāva kulta vietas,
4. kristiešiem atņēma pilsoņu tiesības,
5. konfiscēja draudžu īpašumus.
Bojā gāja tūkstošiem kristiešu. Slavenākos no tiem pasludināja par mocekļiem, kas gājuši bojā ticības vārdā. Vajāšana savu mērķi nesasniedza, tā drīzāk vēl vairāk stiprināja kristiešus.
Saskaroties ar grieķu valodas „pasauli”, kristīgo domāšanu ietekmēja grieķu klasiskā filozofija (Sokrāts, Platons, Aristotelis, arī stoicisms). Izpratne par materiālo un garīgo, neredzamo pasauli, par dvēseli un miesu un mūžību kļuva plašāka un dziļāka.
Apustuliskais Tēvu laikmets ietver laiku no ~100~200.gs.vidum. Pirmie helēnisti, kurus dēvē par apustuliskajiem tēviem un kuri darbojās 1.gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā, saskaņā ar Encyclopaedia of Religion and Ethics, nebija pazīstami ar trīsvienīgo ticību. Viņi (Ignācijs, Klements, Herma u.c.) lika savu uzsvaru uz morālismu un viņu uzmanības centrā atradās jauns dzīvesveids. Par Dievu viņi raksta:
Pāri visam ticiet, ka Dievs ir viens, un viņš radījis visu, kas ir.
Tertuliāns (160-220.g.)tiek uzskatīts par Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātāju. Viņa darbos 3. gadsimtā pirmo reizi parādās vārds trinitas – viņš liek pamatus trīsvienības un Kristus divu dabu mācībai. Bez tam, viņš uzsvēra ķermeņa, dvēseles un gara vienību. Tertuliāns arī uzskatīja, ka ārpus kristīgās kopienas nav iespējama pestīšana.
Ap 150 – 250.g. izplatījās gnosticisms, kas bija nekristīga mācība. Tās centrā bija uzskats, ka Kristus ir saviem mācekļiem atstājis slepenas, (ezoteriskas), tikai izredzētajiem pieejamas zināšanas. Gnosticismam raksturīgas trīs pazīmes:
1) īstenība ir sadalīta divās nesavienojamās sfērās – dievišķā sfēra, kas ir laba, un materiālā pasaule, kas ir ļauna;
2) kāds elements, kas nācis no dievišķās sfēras, iekritis materiālajā cilvēkā un tajā ir ieslodzīts;
3) atbrīvošana notiek, ļaujot šim dievišķajam elementam atgriezties augšā, pateicoties slepenām zināšanām par Visuma un cilvēka struktūru.
Sakarā ar straujo kristietības izplatīšanos radās arī citas „maldu mācības”, kuras piedēvēja kristiešiem aplamus uzskatus. Tādu mācību aizstāvis bija, piemēram, kāds Sinopes Markions, kurš ap 140.g. no Melnās jūras krastiem bija nonācis Romā un mācīja, ka Vecās derības(VD) Jahve esot ļauna un velnišķīga dievība, kuru uzvarējis labais Jēzus Dievs. Ebreju VD, kas nāk no Jahves, esot maldu pilna. Markions dibināja savas draudzes un bija ļoti populārs. 144.g. Markionu izslēdza no draudzes. Tomēr Markions bija pirmais, kurš uzskatīja, ka kristiešiem ir vajadzīgi savi raksti. (atšķirībā no ebreju rakstiem), un viņam bija savs noteikts grāmatu saraksts. Lai gan kristīgā baznīca noraidīja Markiona tiešos ieskatus, jautājums par Svēto rakstu „kanona” izveidošanu palika un tā kopš 2.gs. vidus līdz 3.gs. baznīcā norisinājās pārrunas par Jaunās derības (JD) saturu. Sastādot JD, kristīgā draudze ņēma vērā 2 apstākļus – 1.Rakstu apustulisko izcelsmi, t.i. – vai tos ir rakstījuši apustuļi un 2. vai tos lasa draudzes dievkalpojumos.
Ticības apliecību veidošanās.
Kristietībai izplatoties, drīz vien radās divi nopietni jautājumi. 1) kādas prasības būtu izvirzāmas c-kiem, kuri grib kļūt par draudzes locekļiem. Draudzē uzņēma tiki kristītus c-kus, bet, lai kristītu, tos vajadzēja sagatavot, apmācīt un tiem bija jāparāda zināma gatavība. 2) ko tad kristieši īsti uzskata par savu mācību.
Šādos apstākļos radās t.s. „ticības apliecības ” (TA) – lakoniski kristietības kopsavilkumi. Tās bija kristietības simbols, kas atspoguļo pareizo mācību, un likums, kurš jāzina visiem kristiešiem. Kristīgai baznīcai ir pavisam 3 šādas apliecības – Apustuļu TA, ko arī Ikšķiles draudzē skaitām katrā dievkalpojumā pēc sprediķa, Nīkajas TA, kura pieņemta 325.g. pirmajā ekumēniskajā koncilā. 3. TA ir saistīta ar ievērojamu baznīctēvu Atanasiju (296 - 373) un pievērš lielu uzmanību pašai Kristus personai – viņa divām dabām – cilvēciskajai un dievišķajai.
Pie ievērojamākajiem šī laika teologiem jeb baznīctēviem ir minami –
Aleksandrijas Klements (apm. 150-215), Kartāgas Tertuliāns (160-220), Efesas Atanasijs (296-373), Tagastes Sv.Augustīns (354-430) un Aleksandrijas Origēns (180 - 253), kurš viens no pirmajiem izvirzīja jautājumu par Trīsvienību un runā par katras trīsvienības personas būtību, tāpat ieved jēdzienu par Kristu – Dievcilvēks. (Jāsaprot tas, ka šīs idejas nāca no rūpīgām rakstu studijām, nevis tika „izfantazētas.”)
Ap 200 – 300.g. izveidojās 3 baznīcas ticības formas:
1. JD kanons,
2. Credo – Ticības apliecības,
3. Bīskapa amata sukcesija – pārmantojamība.
4. Tāpat arī skaidri iezīmēta robeža starp patieso mācību un maldu mācībām.
***
Kristiešu vajāšanas turpinājās līdz 4.gs. sākumam, l;idz Imperators Konstantīns Lielais iekaroja lielāko daļu Bizantijas. Viņš saskata, ka kristiešu dzīvesveids, kas balstās noteiktās morālās vērtībās, ir stabilāki par citu reliģiju uzskatiem un izpausmes formām. 311.g. imperators Galērijs izdeva tolerances ediktu, ko 313.g. atkārtoja Konstantīns I, radot kristietības attīstībai līdztiesīgus apstākļus citām reliģijām. 321.g. par svinamu dienu tiek pasludināta svētdiena un pavēlēts lietot krusta zīmi kā oficiālo simbolu visās valsts iestādēs. Kristīgo ticību pasludina par vienīgo valsts reliģiju. (Konstantīna I laikā bija aptuveni 3 – 4 milj. kristiešu. 4. gs. Sīrijā, Mazāzijā, Armēnijā, Kiprā un Trāķijā aptuveni 50% iedzīvotāju bija kristieši. 4.gs. beigās kristietība guva pilnīgu uzvaru. Juridiski to pierādīja 380.g. Teodosija I edikts. Kristiešu attieksme pret laicīgām vērtībām ar laiku mainījās un bagātība vairs netika uzskatīta par ļaunu. Starp kristiešiem bija daudz bagātu cilvēku, kas bagātību ieguva tirdzniecības, augļošanas un citu darbību ceļā, ko kristietība nosodīja.)
330.g. Konstantīns Lielais Romas impērijas galvaspilsētu pārceļ uz Konstantinopoli. Ar to tā arī teoloģiskā ziņā sāk atšķirties no Romas.
Ar K.L. saistās daudzu jaunu baznīcu celtniecība. Viņa sieva Helēna uzsāk svētceļojumus. Tomēr vissvarīgākais K.L. pasākums bija 325.g. sasauktais Nīkajas koncils, kura mērķis – vienotība baznīcā. Piedalās 340 bīskapi, no kuriem 1/3 konfesori (tikuši vajāti, cietuši ticības dēļ, taču nav padevušies un izdzīvojuši).
Koncils pieņēma šādus vienprātīgus uzskatus, kā izprast SVR :
1. Tēvs un Dēls ir vienādi būtībā.
2. Ielikti pamati Nīkajas TA – „Trešajā dienā augšāmcēlies un uzņemts Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.”, „Sv. Gars iziet no Tēva un Dēla.”
Jautājums par Kristus 2 dabām paliek vēl nenoskaidrots.
( Turpinot par baznīctēviem, jāpiemin: Hieronīms, kristīgais domātājs, kurš tulko Bībeli latīņu valodā (Vulgāta). Tāpat jāpiemin Sv.Augustīns, (354-430) kurš spēcīgi ietekmēja teoloģisko domu līdz pat mūsdienām. Kā ievērojamākie darbi minami: Confessiones „Atzīšanās” (Latvijā izdots 2008,g. latviešu un latīņu paralēlteksts.), „Par Trīsvienību”, De civitate Dei „Par Dieva pilsētu” u.c. Daudzi protestanti, īpaši kalvinisti, uzskata viņa teoloģiskos uzskatus par pamatu protestantismam. Augustīna domāšana ir vērsta uz Dievu, kurā viņš rod mieru. Tāpat viņš nodarbojas ar filozofiju, kas palīdz izstrādāt un precizēt krist. mācības uzskatus, lai varētu tos aizsargāt no maldiem. Daudz devis tādu jautājumu izpratnē kas ir Dievs, Kristus, Trīsvienība, gribas brīvība, dvēsele un ķermenis, kristīgā mīlestība. Viņš ticības atziņas stāda augstāk par zinātni.
Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) (dzimis ap 1225. gadu, miris 1274. gada 7. martā) - Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs. Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir Summa Theologica. Piecu gadu vecumā viņu nodod Monte Kazino klosterī, kurā tiek atstāts līdz 13 gadu vecumam. No 1239. - 1243. gadam mācījās Neapoles universitātē, un 19. gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu klosterī. Vecāki neatbalstīja šādu lēmumu un pēc vairākkārtējiem meklējumiem aizveda dēlu uz Monte San Džovanni cietoksni, kurā viņš mitinājās divus gadus. Tajā laikā Akvīnas Toms mācījās Pētera Lombarda Sentences un iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem Rakstiem. 1245. gadā vecāki viņam beidzot atļauj atgriezties savā ordenī. Priekšniecība Tomu nosūtīja uz Parīzi, kur viņš mācījāsAlberta Lielā vadībā. Alberts Lielais par viņu izteicās: “Mēs saucām brāli Tomu par mēmo vērsi, bet es jums saku, ka vienu dienu viņu klausīs visa pasaule.” Dzīvojot Parīzē, Akvīnas Toms izskaidroja Svētos Rakstus un Pētera Lombarda Liber sententiarum, uzrakstīja komentārus par Jesajas grāmatu un svētā Mateja Evaņģēliju un par Liber sententiarum. No 1259. — 1268. gadam viņš uzturējās Itālijā, un kādu laiku darbojās pāvesta galmā. Ap 1266. gadu viņš sāka rakstīt Summa Theologica, kurš tā arī paliek nepabeigts. 1269. gadā Akvīnas Toms atgriezās Parīzē. Svētais Ludvigs IX viņu vērtēja tik augstu, ka svarīgākos valsts jautājumus viņš vienmēr centās apspriest ar Akvīnas Tomu. Pāvests Gregors X pavēlēja viņam ierasties uz Otro Lionas Koncilu, kurā sprieda par Katoļu un Pareizticīgo baznīcu apvienošanos un gribēja, lai viņš tur izskaidrotu grieķu baznīcas maldus. Ceļā uz turieni Akvīnas Toms saslima un viņu ievietoja Fossa Nuovas Cisterciešu klosterī. Divas dienas vēlāk, 7. marta rītā Akvīnas Toms mirst. Pāvests Jānis XXII 1325. gadā viņu izsludināja par svēto. 1567. gadā pāvests Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktora godā, un 1880. gadā pāvests Leons XIII izsludināja viņu par universitāšu un augstskolu aizbildni. Katoļu Baznīcā viņš vēl tiek dēvēts par Doctor angelicus — eņģelisko mācītāju.
Akvīnieša skatījumā Dieva radītā pasaule ir grandioza, hierarhiski sakārtota celtne, kurā savu vietu un pastāvēšanas nozīmīgumu gūst katra vissīkākā radība. Vieta hierarhijas kāpnēs ir atkarīga no esošā līdzdalības esamībā — dievišķajā patiesībā. Visas būtnes ar to nav apveltītas vienādā mērā. Cilvēks esamības hierarhijā aizņem vietu starp dzīvniekiem un eņģeļiem, iemiesojot divu pasauļu — garīgās un materiālās — iezīmes. Akvīnas Toms tiecas harmonizēt ķermeņa un dvēseles attiecības, apvienojot vienā personā. Dievs cilvēkam dāvājis nemirstīgu dvēseli, kas to dara līdzīgu Viņam, taču Dieva dāvana ir arī ķermenis, kas cilvēku saista ar zemi. Dvēseles un ķermeņa savienojumā iezīmējas individualitāte, kas ir neatkārtojama vērtība. Pēc Akvīnas Toma pārliecības, pasaule ir radīta — un tā ir laba.
Klosteri
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēkas komplekss, kuriem ir vienoti statūti. Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan pašas Dieva lūgšanas vietas. Bieži vien klosteros dzīvo reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlas norobežojas no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam.
Pirmo klosteru dibinātāji ir Eisēbijs un Pahomijs. Pahomijs pēc atbrīvošanas no armijas pieņēma kristības sakramentu un kļuva par vientuļnieku – eremītu. 320.gadā viņš nodibināja Tabenisa klosteri pie Nīlas.
Leģenda stāsta, ka lasot malku viņam pēkšņi parādījies eņģelis, kurš pavēlēja viņam nodibināt šo klosteri. Pahomijs saviem mūkiem kā ikdienas pienākumu pieprasīja lūgties, būt paklausīgiem un strādāt. 286.g. izstrādā regulu, kas paredz : 1. Pilnīgu atteikšanos no īpašuma, 2. Pakļaušanos klostera priekšniekam, 3. Darbs ar savām rokām. Nomirstot viņš kā savu mūža darbu atstāja deviņus nodibinātus vīriešu klosterus un divus sieviešu klosterus. Viņš nomira 347.gada 14.maijā.
Galma bīskaps Cēzarejas Eisebijs apoloģētiskā sacerējumā «Evaņģēliskais norādījums» (ap 323. gadu) pasludināja, ka baznīca noteikusi divus dažādus uzvedības noteikumus diviem dažādiem dzīves tipiem: vienu — tiem, kas tiecas pēc augstākiem reliģiskiem tikumiem (šķīstība, celibāta izvēle, atteikšanās no bagātības, neieinteresētība jebkādā sociālo apstākļu uzlabošanā, pilnīga dzīves veltīšana dieva kalpībai), un otru — tiem, kuri paliek ikdienas dzīves ieražu līmenī (ģimenes saites, bērnu dzemdēšana, civilo un militāro pienākumu izpilde, tiekšanās pēc materiāliem labumiem).
Rietumos klosteru kustību aizsāk Benedikts (480.g.) Itālijā. Tā regula bija šāda:
1. 8 kopīgas lūgšanas diennaktī
2. 6 stundu fizisks darbs
3. Laiks privātai lūgšanai
4. Brīvais laiks lasīšanai
5. Nedēļas laikā jāizlasa visi psalmi.
Dzīve VL klosterī nav viegla, jo jāievēro šķīstība, pazemība, paklausība, daudzās lūgšanas (arī naktīs), studijas, garīgs un fizisks darbs, dzīve bez komforta. 2. Ēdienreizes (gavēnī - 1), jāguļ, nenovelkot mūka tērpu, mazgājas 2-5 reizes gadā. Dzīves ilgums 30-40.g.
Šai laikā veidojas arī breviārs – katoļu prieteru rokasgrāmata. Mūki ir Viduslaiku (VL) garīgā elite, viņi prot lasīt, atšķirībā no lielākās tautas daļas. (Par nabago ļaužu evaņģēliju viduslaikos mēdza dēvēt svētbildes baznīcā, jo lasītprasme (turklāt latīniski) to laiku Eiropā bija tikai pārtikušu aristokrātu (turklāt ne visu), garīdzniecības un mūku priekšrocība. Savukārt vizuālā māksla kalpoja vienam mērķim – padarīt Bībeles stāstus pieejamus it visiem. Īpašs gadījums šajā kontekstā ir no Bizantijas laikiem saglabātā Austrumu baznīcas tradīcija – ikonu glezniecība ar saviem stingri noteiktajiem kanoniem, kurus drīkst vienīgi kopēt, ne papildināt, modernizēt vai kā citādi "uzlabot". Tur katram elementam – krāsai, figūrām un to izvietojumam, fonam, attēlotajiem priekšmetiem un simboliem – ir sava nozīme, un to iespējams nodot tālāk, tikai pēc iespējas precīzāk kopējot jau esošu ikonu. Turklāt mākslinieks ir anonīms, jo pastāv uzskats, ka ne jau viņa rokas darinājušas svētbildi – viņš vienkārši izpildījis Dieva gribu, un līdz ar to autora vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pareizticīgo baznīcā šī tradīcija dzīvo arī tagad, 21. gs. sākumā,)
Benediktiešu mūki izgudro mehānisko pulksteni, ievieš ūdens caurules, kanalizāciju, tāpat ievieš jauninājumus mežu „līšanā”, purvu nosusināšanā, tiltu būvē utt. Tāpat klosteros vāca mākslas priekšmetus, grāmatas, tulkoja tehniskus rakstus, kā arī sarakstīja paši. No 12.gs. būvēja ūdens un vēja dzirnavas. Var teikt, ka neskatoties uz klostera dzīves nosacījumiem, benediktiešu mūki bija pirmie racionāli tehniski domājošie c-ki. Šie izgudrojumi izgāja ārpus klosteru sienām. Mūki arī sludināja Dieva vārdu, kopa slimos, daudz strādāja. Var pat teikt, ka klosteri bija pārtikuši, taču dzīvoja ļoti askētiski. Klosteros varēja patverties arī no laupītājiem vai karavīriem bēgošie zemnieki, tāpat arī no bada nāves.
Asīzes Francisks (1182 - 1226) Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā Itālijā Asīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej ,Franci, un uzcel no jauna manu namu,jo tas draud sabrukt”[9], pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes.[10] Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.
§ Viņam pievienojas sekotāji, pārtiek no ubagošanas. Francisks ir liels mistiķis, 1214.g. arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē 1224. gadā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, (tādas pašas brūces kā Kristum pēc krustā sišanas.) Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās,vienojusi ar Kristu.
Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Grigorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju[16] un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanu Svēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.
Domonikāņi
Klosteri dibina Svētais Dominiks (ap 1170-1221) ir dzimis cienījamā Kastīlijas (Spānijā) pilsoņu ģimenē. 14 gadu vecumā Dominiks iestājas Valensijas augstskolā, kur studē teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīves veidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem un Svēto Rakstu skaidrojumiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīves veidu.
Apzinādamies, ka tautai ir nepieciešami svēti priesteri un ticības patiesību izskaidrošana, Dominiks dibina Sprediķotāju ordeni, kas parasti tiek dēvēts sava dibinātāja vārdā. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Pats Dominiks izstrādā sava ordeņa regulu. 1216. gadā pāvests Honorijs III dod Baznīcas svētību tā dibināšanai. Dominiks daudz ceļo, atvērdams jaunus klosterus. Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs,. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
Tāpat sludina Krusta karus, ir labs diplomāts. Pēc pāvesta aicinājuma savāc personālu inkvizīcijai. No vārdiem Domini – canus dabū iesauku „Dieva suņi”.
Pašlaik Mums ir trīs Baltijas valstis, kurās kopā ir trīs klosteri – Tallinā, Liepājā un Viļņā.
Tāpat VL bija arī bruņinieku klosteri.
Kārļa Lielā laikā sākās cīņa pret ķeceriem – katariem. Katari uzskatīja, ka laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, bet gan Sātana veidojums. Tikai cilvēka dvēselei ir dievišķa izcelsme. Tātad arī visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Kataru izpratnē arī Roma ar savu pāvestu bija Sātana ieliknis Vatikāna izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un agresijas dēļ šis uzskats tikai guva dziļāku apstiprinājumu. Arī cita garīdzniecība neatpalika no vadoņa un sākās vispārēja deģenerācija. Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas.
VL krīzēs vainoja ķecerus, raganas, - tie bija jāiznīcina. Līdz 18.gs. sākuma tika sadedzināti ~100.000 c-ki, galvenokārt sievietes. Laika gaitā radās vienlīdzība starp raganu un sievieti. Teoloģija mācīja, ka sieviete jau kopš Ievas grēkā krišanas ir mazāk spējīga pretoties velnam. Prāvu sākumā, kad tika izšķirtas ķeceru un raganu tiesas, šajās tiesās nogalināja arī vīriešus, bet tas nebija ilglaicīgi. Vēlākos laikos bija 85% sieviešu, kas tika notiesātas. Liela daļa bija vecas sievietes, jo raganu medniekiem bija mazāka pretestība. Šīs sievietes, kuras notiesāja, bieži vien bija vienmuļas un nabadzīgas, un knapi varēja sev nodrošināt iztiku. 1630. gadā raganu prāvas sasniedz kulmināciju. Gadu gaitās prāvās piedalījās arī jaunavas. Vicburgā 1629. gadā katrs ceturtais upuris bija meitene, kurai bija tikai 14 gadu. Apdraudētas bija arī vecmātes. Vecmāšu sodīšana beidzās ar to, ka Ķelnē vairs nebija nevienas vecmātes. Valdīja uzskats, ka vecmātes sadarbojas ar sātanu, jo tās visvieglāk ar sagādāt raganu ziedes, kas iegūtas no jaundzimušiem un nekristītiem bērniem. Inkvizitoriem bija jānodrošina, lai sārti neatdzistu. Bija dažas vietas, kur nebija nevienas sievietes, jo visas bija jau sadedzinātas.
Tieši viduslaikos raganu vajāšanas procesos, aizgāja nebūtībā un nezināšanā daudzas jau antīkajā pasaulē pazīstamas receptes, ārstniecības metodes, dziedniecības paņēmieni, jo sievietes baidoties no inkvizīciju tiesām, baidījās pārņem zināšanas no savām priekštecēm.
KRUSTA KARI
